Nu, ta beidzot ilgi “gaidītais” apdrošināšanas kompānijas BTA pakalpojums “Ātruma pārsniegšanas apdrošināšana” ir oficiāli pieejams un varētu raisīt diskusijas par tā noderīgumu. Taču, ak, vai.. visi jau mēles iztrinuši pirms vispār šis produkts ticis palaists tautās. Es tiešām īsti neizprotu cilvēkus, kas tā var cepties par lietām, kuru uz doto brīdi vispār nav. Gana daudz “gudrus” pārspriedumus lasīju, kuros cilvēki apsprieda neesoša produkta plusus un mīnusus. Bet tā jau ir, ja visi lec bedrē, tad visi. Manuprāt, par šīs polises noderīgumu visai labi šorīt izteicās baltais runcis savā rakstā “ātrumpolise-kam to vajag?“. Arī es esmu līdzīgās domās, neredzu jēgu samaksāt BTA vairāk nekā tā man atmaksātu ātruma pārsniegšanas gadījumā. Un es iesaku izlasīt arī Ceļu policijas priekšnieka Edmunda Zivtiņa interviju, kurā viņš nosodoši izsakās pret tā saucamo ātruma polisi. Pareizi jau vien ir, es arī piekrītu, ka Latvijas sabiedrība nav īsti gatava šādai citu valstu praksei – pārāk liels bardaks un visatļautība valda uz mūsu ceļiem. Latvijā populārais ziņu izdevums Diena mani patīkami pārsteidz ar savu nostāju pret šo produktu. Diena.lv ir publicēts arī Kārļa Streipa raksts par ātruma polisi un arī viņš izsakās visai negatīvi. Vispār interesanti, ka tirgū var parādīties produkts, kas ir vērsts uz esošo likumu pārkāpšanu. Tikpat labi taču var izveidot lielisku produktu, kad mazgadīgā izvarošanas gadījumā pirmo reizi cietumā jāatsēž tikai nedēļa, pārējo, lai sēž apdrošinātājs.. Tas pats vien sanāks!
Tomēr tas nav īsti tas par ko es gribēju runāt. Tagad mazliet “patinam filmu atpakaļ” un padomājam, kur uzzinājām par šo polisi. Domāju, ka liela daļa (pirmo ausu) par to uzzināja Artura Medņa blogā, kurā tika publicēts ieraksts, ka redz viņš “nejauši” pamanījis interesantu plakātu. Pēc diskusijas šī raksta komentāros, runas par ātruma polisi izklīda pa visu blogosfēru. Par šo produktu paspēja uzrakstīt teju katrs otrais blogeris un pat tad, kad nebija nekādas oficiālas informācijas par produkta iespējām. Dažs rakstīja prātojumus par ceļu satiksmi Latvijā, cits atklātā veidā “zvejoja” trafiku no Gūgles. Rezultātā kārtējo reizi pierādās jau zināmā patiesība – viens cilvēks var iekustināt lielas Interneta ļaužu masas, lai tās raksta par lietām, kas ir viņa (vai viņa reklāmdevēja) interesēs. Domāju, ka daudzi zina, ka Arturs Mednis ir reklāmas (un sazin kāds vēl) cilvēks un arī šī “nejaušā” plakāta pamanīšana ir tikai mārketinga triks. Taču atšķirība ir tāda, ka Arturs par šādiem fokusiem saņem (godīgi nopelnītu) naudu, bet reāli strādā visi tie, kas par polisi raksta. Ar to es vēlos rosināt pārdomas par to cik ļoti mūsu viedoklis ir ietekmējams no malas un vai tiešām apskatītais produkts/projekts ir tā vērts, lai par to daudz runātu.
Līdzīgi ieraksti nav atrasti.
