Pētījums rāda, ka lielākie mūzikas zagļi ir arī tie, kas visvairāk pērk mūziku


Viens no Lielbritānijas vadošajiem laikrakstiem The Independent šajās dienās ir publiskojuši kāda interesanta pētījuma rezultātus. Aptaujājot 1008 16 līdz 50 gadus vecus Interneta lietotājus, atklājies fakts, ka katrs desmitais ir atzinies nelegālā mūzikas lejupielādē Internetā. Tomēr interesantāks ir fakts, ka tie, kas mūziku mēdz iegūt nelegālā veidā ir arī tie, kas par to vidēji spēj samaksāt vairāk godīgā ceļā. Mūzikas pirāti vidēji gadā tērē 77 mārciņas, kas ir par 33 mārciņām vairāk par to summu, ko gadā mūzikas iegādei atvēl tie lietotāji, kas mūziku nezog. Protams, var iebilst, ka neviens neies atzīties nelegālās darbībās (īpaši, kad Lielbritānijā par to var iekulties lielā ķezā un palikt ar, minimums, atslēgtu Internetu), tomēr es uzskatu, ka aktīvi mūzikas zagļi būs arī tie, kas būs gatavi mūziku pirkt godīgi, jo viņi zogot būs par tādu uzzinājuši.

Un tiešām, padomājam par mūzikas pirātismu, kā lielisku jaunas mūzikas atklāšanas (music discovery) instrumentu. Cilvēks nav radis maksāt par nepārbaudītām lietām un par mūziku it īpaši. Un bieži vien autortiesību likumi vai mūziķu un to pārstāvošo cilvēku līkrocības dēļ, nav iespējams pat noklausīties viņu darbu paraugus. Iespēja ir radio, bet tie, kā likums, spēlē tikai to, kas skaitās populārs un nekādā ziņā nenorāda uz mūzikas kvalitāti. Ja cilvēks-pirāts padzird kādu sev tīkamu dziesmu un nozog paklausīties visu autora albumu (vai diskogrāfiju), tad, iespējams, nopirks arī albumu.

Arī mūzikas industrijai būtu laiks saprast, ka mūzikas lietošanas paradumi pēdējā desmitgadē ir kardināli mainījušies un tas viss tieši Interneta dēļ. Nekad iepriekš nav bijis tik vienkāršas iespējas piekļūt mūzikai, kā tas ir mūsdienās. Nekad iepriekš nav bijis tik vienkārši producēt mūziku, kā tas ir mūsdienās. Nekad iepriekš nav bijis tik vienkārši meklēt/atklāt jaunu mūziku, kā tas ir mūsdienās. Mūzikas ierakstu kompānijas ļoti aktīvi klaigā apkārt par to kādus zaudējumus viņām nodara šī nelegālā failu apmaiņa, taču nespēj pieņemt, ka nav to spēkos pilnībā izskaust mūzikas pirātisma tehnoloģijas. Un tas nebūs iespējams tuvākajā pārskatāmajā nākotnē, tehnoloģijas nomainīs viena otru, taču pirātismu izskaust nebūs iespējams. Tā vietā kompānijas labāk būtu ieguldījušas savus spēkus veidojot piedāvājumus, kas Interneta lietotājiem ļautu piekļūt saturam pēc iespējas vienkāršāk un lētāk. Ir jāpieņem, ka Internets ir kardināli mainījis spēles noteikumus un to var uzvarēt aktīvi iesaistoties spēlē nevis “peldot pret straumi”.


Galvenie iemesli kāpēc cilvēki zog materiālus Internetā

Izskatās, ka pamatoti visērtākais un populārākais mūzikas iegādes rīks pasaulē ir Apple iTunes Store, kur dziesma maksā 0.99$ un albums vidēji ap 10$. Tāpat ļoti izdevīga šajā servisā ir filmu pirkšana un īre. Līdzīgas cenas ir arī Amazon mp3 lejupielāžu servisā. Taču ir viena nozīmīga problēma. Latvijas iedzīvotāji nevar godīgā ceļā iegādāties materiālus no šiem servisiem pat, ja ir tāda vēlme. Mums, protams, ir pāris savi resursi (platforma.lv, boms.lv, doremi.lv), kur var tikt pie latviešu mūzikas, bet ko darīt, ja mani interesē kas vairāk par vietējo izpildītāju darbiem? Ko man darīt, ja mani interesē dažādu žanru aktuāli darbi? Latvijas iedzīvotājam nav citu iespēju, kā tikai zagt.


Galvenie iemesli, kas aicinātu nezagt mūziku Internetā

Nevajag arī domāt, ka mēs to vien protam kā zagt no nabaga mūziķiem. Es vispār uzskatu, ka visa veida parazītorganizācijas, kas darbojas starp pircēju un mūziķi, būtu jālikvidē kā suga (paturot vienkāršus reklāmas un izplatīšanas jautājumu risinātājus). Ja es vēlos maksāt par kāda autora darbu, tad vēlos, lai tieši viņš saņem samaksu un neviens cits. Es uzskatu, ka esmu tās paaudzes cilvēks, kas ir gatavs maksāt par saturu, ko patērē. Es varētu droši atvēlēt pāris desmitus latu mēnesī mūzikas un filmu iegādei (vai īrei), ja pieņem par faktu, ka neesmu īpaši aktīvs filmu skatītājs. Bet piedāvājiet ērtu servisu, kur man tikt klāt mani interesējošiem un aktuāliem darbiem bez liekiem birokrātiskiem apgrūtinājumiem. Uzskatu, ka lietotājam vislabākie ir konstanti mēneša maksājumi, kas ļauj piekļūt neierobežotam skaitam materiālu. Tikai izskatās, ka nemaz tik ātri mēs šo skaisto pasauli nepiedzīvosim.


Kā, cilvēku prāt, būtu jāizmanto nopirktā mūzika

Pagājušās nedēļas nogalē mani un kolēģi blogeri Māri nointervēja LNT savam sižetam “Jau gadu bez Latvijas torentu trakeriem“, kurā ļoti īsi (pat pārāk īsi) centās iepazīstināt savus skatītājus ar šo aktuālo problēmu.

Avots: Illegal downloaders ‘spend the most on music’, says poll [Independent.co.uk]
Papildus lasāmviela: P2P users may be music industry’s best friend after all [ArsTechnica.com]
Pētījuma prezentācija (PowerPoint fails): Digital Music Survey


Iesaku izlasīt:
 

  • http://shadowbird.wordpress.com/ Shadowbird

    Man patīk raksta doma, bet griež tā “zagšana”. Varbūt visus 18-gadīgus jauniešus un jaunietes, kas pārguļ ar 17-gadīgiem, arī sauksim par pedofīliem un bērnu izvarotājiem?

    Nē, slikts salīdzinājums. Ja 18. gadīgs jaunietis pārguļ ar 17. gadīgu meiteni, juridiski tā ir pedofīlija, kamēr mūzikas download nav un nekad nav bijusi ne tikai zagšana, bet arī jebkāda cita veida krimināli sodāma darbība. Tieši tāpēc jau lielās kompānijas tik šausmīgi kasās ar ISP un mēģina ieviest “3-strikes” likumus (bez tādiem “kaitinošiem kavēkļiem” kā tiesa, juridiskais process vai jebkāda veida aizstāvība apsūdzētajam), jo, parastajā noziegumu izskatīšanas kārtībā nevienam neko nevar padarīt.

    Drusku kremt, ka it kā gudri cilvēki kā papagaiļi ķērc pakaļ melīgajām “downloading is stealing” reklāmām (vari kaut vienu objektīvu pierādījumu šim apgalvojumam nosaukt?). Graffiti ķēpāšana ir tikpat daudz zagšana, kā nelegālu kopiju iegūšana.

  • curiha

    patiesībā visa šī mūzikas industrijas gaudošana par to, ka viņi mirst, ir saucms tikai par bulšitu. vienkārši viņiem ir jāsāk kustināt savas pakaļas – jāsniedz koncerti, jātiekas ar publiku, nevis jāizlaiž pa 1 top10 songs izlasei gadā. un vēl jau ir 3d koncertieraksti, tiešraides kinoteātros kā bbc proms. domāju, ka laika gaitā ieviešot jaunos veidus viņi nopelnīs vēl vairāk nekā legālo cd ērā.

  • http://sarmands.lv Armands

    Pēdējā gada, pusotra laikā mūzikas iegadei esmu tērējis tik, cik kopā nesanāk par visu to laiku, kas bija pirms šī pusotra gada. Lielā mērā tas ir pateicoties tam, ka ir vieta, kur vari atrast to, kā biezi vien nav citur. Otrs – pirms ko pirkt, es to novelku no kaut tiem pašiem torrentiem, paklausos, man patīk, es aizeju un nopērku (vai pasūtu, ja tā nav uz vietas). Nepatīk pirkt mūziku jau gatavā, konvertētā mp3 vai flac, jo cena maz atsķiras no fiziska diska cenas. Bet tas nenozīmē, ka neesmu to pircis – dažas dziesmas iTunes sotre un Metallicas Rīgas koncertieraksts :)
    Mūzikas ierakstu kompānijas kaut vai varētu ļaut 1x noklausīties visu kād aizpildītaju albumu un tad varētu izlemt – pirkt vai nepirkt. Var iet uz veikalu un klausīties, bet, ir tacu 21.gs. un arī bodē fiziski var nebūt interesējošais disks.

  • http://lol.id.lv radikaalz

    ROFL! Nesaprotu cilvēkus, kas maksā, lai klausītos mūziku. Kā attīstās tehnoloģijas pozitīvā virzienā, ar tādu pat sparu attīstās arī uz otru pusi. Mūzikas industrijai ir tikai 1 galvā – nauda. Pieņemsim elites crackeri (not hacker, bet cracker)… Tie ir mākslinieki un viņi līdz laika galam, kamēr pastāv tehnoloģijas, tikmēr darīs visu iespējamo, lai būtu par velti dabūjams viss iespējamais. Manuprāt īsts mūziķis, nevis slavas kārs dīkdienis nemaz neuztrauksies, vai viņa darbi tiek lejupielādēti vai tirgoti vai vēl kādā veidā izplatīti. visam pamatā ir nauda. :/

  • Ierindas pilsonis

    Pirātisms, pirāts, zaglis – interneta tehnoloģiju jomā tie ir tikai vārdi.
    Katrs mēs savā prātā veidojam definīciju šiem vārdiem un rīkojamies saskaņā ar šo definīciju – personīgi es lielākoties nejūtos kā pirāts vai zaglis, kad lietoju IT produktus par kuriem neesmu maksājis.
    Pieļauju, ka daudzi citi arī jūtas tieši tāpat.
    Viss sākas ar kroplo likumdošanu un atsevišķu autoru vai firmu negausību. Situāciju vēl vairāk pasliktina produktu ražotāju krāpnieciskā sadarbība ar varas struktūrām līdz pat valdību līmeņiem – mūs burtiski piespiež zagt. Ja nu kādu nevar piespiest zagt, tad viņu pasludina par zagli ar likumu un, cik interesanti, nevis soda, bet apliek ar nodokli. Un kas ir vēl interesantāk – šis ,,zagļa” nodoklis tomēr neatbrīvo personu no kriminālatbildības par ,,zagšanu”. Piemēru ir cik uziet, kaut vai radio klausīšanās publiskā vietā.
    Varas mafija ar krāpnieciskās likumdošanas palīdzību ir izkropļojusi (citam vairāk, citam mazāk) mūsu morāles un ētikas normas (tas attiecas uz visām dzīves jomām un IT ir to skaitā). Cilvēks vienkārši ir spiests pārkāpt likumus un pienāk brīdis, kad viņš vairs ,,nefiltrē” kādus tieši likumus viņš pārkāpj – dziļi smadzenēs ir iegravējies: ,,visi likumi ir stulbi un neizpildāmi”, ,,es esmu noziedznieks pēc definīcijas”. Un šī bāze arī nosaka indivīda tālāko rīcību. Lielākoties tā nav vērsta uz likumu sakārtošanu, bet gan uz viņu apiešanu vai brutālu ignorēšanu.
    Ja Ceļu satiksmes noteikumus cilvēks neievēro, tad tomēr uzvedas (lielākoties) uz ceļa tā, lai neradītu problēmas vismaz sev – neies taču kāda mazlitrāžas auto īpašnieks ,,pierādīt savu taisnību” krustojuma šķērsošanā 20 tonnīgam pašizkrāvējam.
    Internetā šāda veida ,,brežu” nav principā un robežas starp labo un ļauno izplūst tik ļoti, ka drīz vien tiek pieņemts, ka tādu nav vispār.
    Vai tā ir mūsu vaina? Var jau apgalvot, ka jā – mēs varam atteikties no ,,zagšanas”, bet, ja tā būtu izdarījuši, vēl šobaltdien rakstītu atskaites ar roku un pasta nodaļās abonētu makulatūru kiligramiem.
    Pirms nepilniem 10 gadiem man mājās plauktiņā gozējās programmas kādu 20 – 30 tūkstošu Ls vērtībā. Kāpēc plauktiņā un nevis datorā? Gluži vienkārši – datorā to visu nevarēja sabāzt iekšā, bet vajadzība pēc šīm programmām bija reizi mēnesī, pat pāris reizes gadā. Šodien situācija ir manāmi uzlabojusies – ir pieejamas daudzas programmas ar kurām es varu apskatīt un pat nedaudz rediģēt materiālu, kas gatavots uz profesionālajām programmām – manā ikdienas darbā ar to arī pietiek.
    Situācija pamazām uzlabojas, bet vaina ir pašā sistēmā – kamēr nemainīsies sitēma mēs vienmār būsim bez vainas vainīgie, no likumdošanas viedokļa zagļi.

  • progmars

    Vispār grūti ar to terminoloģiju. Ja veikalā kāds nočiepj CD un laižas lapās, tā toč ir zagšana, un vienalga, kas uz tā CD bija (varbūt pat tukšs). Ja tā paša CD saturu nočiepj nevis veikalā, bet nokačā… kas tad tas ir?

    Protams, lielie softu ražotāji tāpat uzvārās un gan jau ka viņiem ir ierēķināti cenā arī zaudējumi, kas rodas no tiem, kuri nokačā nevis nopērk. Bet, būdams programmētājs, es gan negribu piedzīvot, piemēram, šitādu situāciju: priekšnieks saka: “Tā, šomēnes algas visiem par 10% nost, jo mūsu produktu nenopirka plānotajos apjomos, jo tas diezgan labi aizgāja pa p2p” :(

    Grūti saprast, kā risināt. Visiem programmētājiem pāriet uz Open Source un vispār aizmirst, ka plaša pielietojuma programmu izstrāde var būt bizness? Paliktu tikai specpasūtījumu projekti (tāda veida softu gan nekur nenokačāt), no tiem pārtiek daudzas firmas arī Latvijā.

    Piķsviņzin…

  • http://shadowbird.wordpress.com/ Shadowbird

    progmars: Ja tu nočiep CD, tad kāds paliek bešā, viņam vairs CD nav. Ja tu to pašu CD paņem, fiksi nokopē un noliec atpakaļ, kurš paliek bešā? CD joprojām ir veikalā… Zādzība nozīmē, ka kāds paliek bez tās lietas, ko tu esi pievācis. Tāpēc kopēšana jau pēc definīcijas nevar būt zādzība. Tā ir autora tiesību pārkāpšana (viņam ir tiesības pieprasīt, lai tu nelieto produktu, ja neesi gana smuks/patriotisks/bagāts, lai tu to nekopē, nepārdod, nelieto piektdienās vai ātrāk par 12:00), un ja tu šīs tiesības pārkāp, tas ir pret likumu un pilnīgi normāli, ka ir kaut kādi sodi utt. Bet pasludināt īpašnieka tiesību pārkāpšanu par zādzību nozīmē, ka ikviens grafitti mākslinieks, ikviens, kurš kaimiņam traucē ar skaļu mūziku, ir zaglis. Nav tā kā drusku par traku?

    Un kā tieši tas priekšnieks izrēķinās, cik p2p tīkls ir iespaidojis pirkšanu? Protams, ka ir ērti novelt vainu nevis uz sliktiem pārdevējiem, nepilnīgu produktu vai vienkārši nereālām prognozēm nevis uz konkrētiem cilvēkiem, bet uz kaut kādu bez-sejas faktoru, ko nav iespējams nedz aprēķināt, ne kā citādi novērtēt. Varbūt popularitāte p2p tīklos ir vienīgais iemesls, kāpēc tai programmai ir 10% mazāki pārdošanas apjomi, nevis 50%? Ja 90% tavas programmas lietotāju ir pirāti, tas tikpat labi var nozīmēt to, ka pārdots ir 2x vairāk nekā paredzēts, plus vēl kaudze ar lietotājiem, no kuriem naudu nedabūt tā vai tā, bet kas vismaz produktu ievērtēs.

    Atbildes nav, jo nav iespējams pierādīt, ka cilvēks būtu vai nebūtu pircis programmu (t.i., var pierādīt tikai, ka nebūtu pircis, ja nevar atļauties). Līdz ar to tikpat labi priekšnieks var teikt, ka jūsu algas samazinātas par 10%, jo līdzekļi bija nepieciešami cīņai ar terorismu.

  • progmars

    Jā, par zagšanu un autortiesībām piekrītu. Tikai interesanti – pēc kāda kritērija nosaka autortiesības? Kāpēc uz mūzikas ierakstu ir autortiesības, bet, piemēram, ja kāds izrok grāvi, kāpēc tad katram, kas iet garām grāvim, nav jāmaksā grāvja autoram (vai tam, kuram viņš nodevis autortiesības)? Laikam tad jāslēdz līgums ar autortiesību aģentūru, lai tā pārstāv autortiesības, bet ja KATRS kāda darba autors tādu līgumu slēgtu, būtu pilnīgs absurds – autortiesības katram kokam, ko kāds iestādījis pilsētā utt. līdz sīkumiem. Bet ja vispār ir autortiesības, tad kāpēc tikai dažās nozarēs? Sanāk divkosība – kad un kam gribēsim, tam dosim autortiesības.

Previous post:

Next post: