Gribējās izteikties par izglītības sistēmu Latvijā. Manai paaudzei, tiem, kas skolās mācījušies padomju laikā, uzskati par izglītības sistēmu vairumā ir krasi atšķirīgi no lielas daļas šodienas jauniešu uzskatiem.
Kāpēc tas tā ir? Vai padomju laika izglītības sistēma ir objektīvi labāka, vai arī tas ir padomju propagandas radīts mīts? Kāda tad ir izglītības sistēma Latvijā šodien? Vai Latvijai vispār ir nepieciešama izglītota tauta, varbūt pietiek ar nelielu ,,gudrīšu” kastu?
Izglītības sistēma ir valsts ekonomiskās politikas nozīmīgākā sastāvdaļa. Valdošā šķira to saprata jau Senajā Ēģiptē, Romā un Ķīnā. Pie šāda slēdziena nonāca arī Eiropas valdnieki viduslaikos un pie tā paša atduras arī varas mafijas mūsdienās.
Valstij ir vitāli nepieciešami augsti kvalificēti un izglītoti darbaspēka resursi. Bet pie varas esošie regulāri nonāk krīzes situācijā šo resursu dēļ. Lieta tāda, ka valsts attīstības procesā veidojas neizbēgama pretruna – valsts pārvalde (ar to domāju valdniekus sendienās un varas mafijas mūsdienās) izglītības un inteliģences līmenī sāk atpalikt no darba resursiem, līdz pienāk brīdis, kad darba resursi atsakās pildīt pret viņiem vērstas komandas. Zinātniskās fantastikas rakstnieki pat ir modelējuši šādas situācijas nākotnē – vispārīgā formā – ,,robotu sacelšanās”. Un tas nemaz nav smieklīgi.
Latvijā vienīgais vērā ņemamais resurss ir cilvēki, atjaunojamie dabas resursi teritorijas niecīguma dēļ nav vērā ņemami, neatjaunojamie resursi ir vēl jo nenozīmīgāki. Varētu iebilst, ka Indija un Ķīnā spētu nodrošināt darbaspēku divām tādām planētām kā Zeme, bet mums nevajag vienkārši fiziku spēku, mums vajag intelektu un tieši tā mums šobrīd pietrūkst.
Izrādās, ka mēs neviens neesam gudrāki par piektklasnieku. Dabīgi rodas jautājums – ja 5.klasē bērni ir tik gudri, kas ar viņiem notiek vēlāk, kur tā gudrība pazūd? Loģisks ir arī nākošais jautājums – ja jau mēs neesam gudrāki par viņiem, tad varbūt viņi ir gudrāki par mums? Diezin vai. Tad kas galu galā sanāk – mēs esam viens par otru glupāki nevis gudrāki. Vai tas ir normāli? Varētu jau atrunāties, ka šie TV šovi ir joks, bet no otras puses tā ir skaudra realitāte. Paskatīsimies citas TV spēles – ,,Zini vai mini”, ,,Prāta banka”, ,,Vai gribi būt miljonārs”, vairumā, ar retiem izņēmumiem, šais spēlēs pāri pusei tiek ,,padomju skolas produkti”.
Vai tas ir labi, vai slikti, un kāpēc tas tā ir?
Es uzskatu, ka tas ir slikti – cilvēkam (šodienas jauniešiem) ir jābūt stabilām pamatzināšanām, šīs pamatzināšanas ar katru nākamo skolas gadu tiek paplašinātas un tikai tad, kad bērns vairs nespēj apgūt visu plašo zināšanu spektru, notiek specializācija. Pirmais specializācijas posms varētu būt vidusskola – vieni turpina mācības vispārizglītojošā vidusskolā, citi turpina mācīties arodvidusskolās. Vidusskolas izglītībai ir jābūt jebkurā gadījumā.
Pie varas esošie beidzot ir attapušies, ka nevar tā vienkārši pārcelt skolēnu no klases uz klasi ar neapmierinošām atzīmēm – ir attapušies, jo valstī katastrofāli trūkst speciālistu visās jomās. Obligāta vidējā izglītība ar iemācītām vai iekaltām (vienalga) zināšanām ļauj cilvēkam jebkurā laikā turpināt izglītoties vai pārkvalificēties citā specialitātē – vidusskola garantē, ka viņas skolnieki vairāk kā pusi no skolā iemācītā zinās arī pēc 10 un 50 gadiem.
Ko šodien garantē vidusskola? Neko! Piektklasnieks ir gudrāks par profesoru, bet vai tas piektklasniekam ir vajadzīgs? Vai tas ir vajadzīgs sabiedrībai kopumā? Protams, ka nav, bet šāda situācija (izglītības sistēma) ir apzināti radīta, lai Latvijā izveidotu trulu un daļēji analfabētu sabiedrību – ar glupu pūli var vieglāk manipulēt un šāda glupa tauta, pat gāžot varu, vienalga būs spiesta lūgt palīdzību gāztajai varas mafijai. Tieši tāpēc Latvijā neievieš obligātu vidējo izglītību un nenodrošina visu līmeņu bezmaksas izglītību – zināšanas ir varas mafijas privilēģija.
Pagaidām pie labas izglītības tiek arī tādi, kuriem tas nebija paredzēts un tas ir varas mafijas bieds – viņus ir jāatstumj no ,,siles” un viņi nedrīkst nodot savas zināšanas nākamajām paaudzēm. Izdarīt to bija gaužām vienkārši – pirmkārt, skolās aizliedza mācīt visiem, kuri nebija mācījušies pedagoģiju un metodiku, otrkārt, skolotāju algas tika ,,apgraizītas” cik vien iespējams. Tad nu kādam inženierim vai svešvalodu speciālistam ir iespēja izvēlēties – zaudēt vēl pāris gadu no savas darba karjeras, izlikt krietnu naudas žūksni un par grašiem strādāt skolā vai arī uzspļaut tam visam un mesties biznesā (ne obligāti savā)? Un, lai nerastos lieka vēlme mācīt bērnus, ir radītas ,,bērnu tiesības” + skolotāja beztiesīgums. Rezultāts ir tāds, kādu mēs to redzam.
Daudzi jaunieši, tai skaitā mans dēls, dedzīgi aizstāv pašreizējo izglītības sistēmu. Pēc ilgstošām un dēlam nogurdinošām diskusijām noskaidroju, kāpēc ir tāds atbalsts šai sistēmai. Izskaidrojums principā ir ļoti prozaisks – izglītotu cilvēku deficīta apstākļos ir vieglāk ,,izsisties” uz augšu – kāpt pa karjeras kāpnēm, ieņemt profesionāli atbildīgus amatus un gūt vērtīgu pieredzi. Tas pats arī zinātnes lauciņā – pietiek ar kautkādas mazas, sīkas problēmas virspusēju izpēti, lai varētu skaitīties zinātnieks. Jaunības maksimālismā ir grūti saprast, ka līdz ar spējīgu, gudru un darboties gribošu cilvēku kopumu pa šīm pašām karjeras kāpnēm līdzi skrien arī tādi, kas to galīgi nav pelnījuši – viņiem ir nauda, viņiem ir laiks un, pēc atsēdēšanas skolu solos, tiek izsniegti diplomi (faktiski nopirkti). Ir vēl viena traka lieta – tie, ar tiem nopirktajiem diplomiem un tukšajām galvām, nav derīgi darbam valsts tautsaimniecībā tāpēc viņi burtiski laužas uz darbu valsts pārvaldē. Tieši viņu dēļ ir tāds uzblīdis, stulbs un totalitārs valsts pārvaldes aparāts. Ir tāda paruna – ja pats neko neproti, māci citus. Un šie ,,nopirktie diplomi” māca – nevis skolās bērnus, bet, no ierēdņu krēsliem, ražotājus un visu pārējo tautu. Vai to Jums vajag?
Kā tad varētu rīkoties Latvijā izglītības lauciņā un ar to vēl arī pelnīt? Kā jau teicu, būtu jāsāk ar OBLIGĀTU bezmaksas vidējo izglītību.
Kā nākamais solis būtu mācību programmu sastādīšana un sakārtošana – nav nekādas vajadzības, lai piektklasnieks būtu gudrāks par saviem vecākiem, vajag, lai skolēns katrā klasē apgūst noteiktu zināšanu kopumu uz kā var bāzēties viņa turpmākā apmācība. Tāds zināšanu kopums bija izstrādāts jau pirms 50 gadiem. Kas tad ir jauns nācis klāt? Vidusskolās praktiski nekas – PSKP vēsturi aizstājam ar datormācību un pārspīlēto krievu valodas stundu skaitu sadalām starp otro svešvalodu un ekonomiku.
Nedrīkst pieļaut tādu situāciju, kad skolēns, aizejot mācīties uz citu skolu, ir spiests pielāgoties konkrētās skolas mācību programmai – visās Latvijas skolās ir jābūt vienai vienotai mācību programmai ar daudzmaz līdzīgiem kalendārajiem grafikiem: vieni un tie paši mācību priekšmeti, tās pašas mācību grāmatas un mācību viela apgūstama apmēram vienā laikā.
Bet tikai skola vien var noriebties jebkuram. Bērniem ir katram savas specifiskas spējas un intereses, tāpēc no valsts puses vajag nodrošināt, lai bērni varētu apmeklēt mūzikas skolu, sporta skolu, dažādus jaunrades pulciņus – piemēram, gleznošana vai lidmodeļu izgatavošana.
Vieni vienīgi izdevumi un vēl skolotāju trūkums – kā būt?
Izdevumi nemaz nav tik lieli attiecībā pret valsts budžetu, it sevišķi, ja likvidējam nenormāli uzblīdušo ierēdņu aparātu, kas aprij lauvas tiesu no izglītības budžeta.
Par skolotāju trūkumu arī nevarētu žēloties, ja izdarītu dažas izmaiņas likumdošanā: pirmkārt, celtu skolotāja darba prestižu – ar darba samaksu un ar likumu aizsargātu skolotājus pret bērnu visatļautību. Otrkārt, kas tas par inženieri, ja viņš nevar bērnam izskaidrot Pitagora teorēmu, Enerģijas nezūdamības likumu, vai ķīmijas pamatprincipus? Kāpēc tulks nevarētu pasniegt svešvalodas vai vides speciālists ģeogrāfiju un bioloģiju? Protams, ka varētu, vajag tik atļaut – sagatavot un atļaut. Tīri praktiskas lietas varētu mācīt arī arodvidusskolu beidzēji – darbs ar adatām, lodāmuru vai elektroplīti nav nekāda augstākā matemātika – te vajadzīgas tieši praktiķa iemaņas.
Bet problēmu netrūkst arī augstskolās. Manā laikā, piemēram, LLA Jelgavā bija metālapstrādes un kokapstrādes darbnīcas (mazas rūpnīcas), bija zinātniski pētnieciskās saimniecības un veterinārā klīnika u.t.t., fakultātēs bija laboratorijas ar tiem laikiem diezgan modernu aprīkojumu. Mēs klausījāmies lekcijas, veicām laboratorijas darbus un tad praksē pārbaudījām teorētiskās zināšanas. Šodien augstskolās prasības ir kāpušas, bet mācību bāzes reti kur ir vispār, nemaz nerunājot par aprīkojuma līmeni.
Būtībā augstskolu problēmas ir tādas pašas kā visā pārējā izglītības sistēmā – finansējums mācībām un atalgojums pasniedzējiem. Kādu zināšanu, prasmju un iemaņu līmeni augstskola var pieprasīt no studenta, ja tā jau ir ,,nokāsusi” no viņa krietnu naudas žūksni? Ir bijuši gadījumi, kad augstskolas diploms tiek izsniegts ar tiesas spriedumu – students ir maksājis, lekcijas apmeklējis, diplomdarbu uzrakstījis, tātad diploms viņam pienākas. Kāda vairs tur kvalitāte?! Arī augstskolas Latvijā negarantē savu absolventu kvalitāti, tādēļ tika ieviesta sertifikācijas un licenzēšanas sistēma – sertifikātu apstiprina ar citu sertifikātu un to savukārt …u.t.t. Latvijas ierēdniecībai tas ir raksturīgi – jebkuru labu un atzīstamu ideju padarīt par parodiju.
Pieņemsim, ka esam sakārtojuši arī augstākās izglītības sistēmu, kur tad peļņa, no kurienes nāks nauda?
Ja cilvēks ir saņēmis bezmaksas (uz visu pārējo iedzīvotāju nodokļu rēķina ) izglītību, tad to arī vajadzētu atstrādāt – piemēram, vidusskolas izglītība maksā 5 darba gadus Latvijā jebkurā nozarē, lai tikai nodokļi tiek maksāti Latvijā. Augstskolas diploms varētu maksāt 10 darba gadus Latvijā. Mēs varētu apmācīt arī citu valstu studentus un par to prasīt lai tā cita valsts apmāca attiecīgu skaitu mūsējo.
Ja kvalificēts speciālists dodas darbā uz ārzemēm pirms ,,skolas nauda” ir atstrādāta, no viņa piedzenam atlikušo summu. Pieņemu, ka pret šādu uzstādījumu lielākajai daļai no jums būs pretenzijas. Bet padomājiet par to mierīgi, bez emocijām – it kā tas jūs neskar. Lai dotos darbā uz ārzemēm pirms ,,skolas naudas” atstrādāšanas, vajag vai nu iemaksāt valsts kasē konkrētu summu vai katru mēnesi pārskaitīt naudiņu uz valsts kasi kā nodokli. Tad nu vērtējiet – uz kādu darbu un atalgojumu jums ir jāpretendē, lai to pavilktu. Ja ,,skolas nauda” būs noteikta samērīga (taisnīga), tad varbūt darba meklētājam būs izdevīgāk nedaudz ,,pielikt” pie savas izglītības un tad startēt prom – valstij tās būs kā izglītības eksports. Ja darba meklētājs nolems atstrādāt termiņu Latvijā, valstij būs kvalificēts un ne superdārgs speciālists. Līdz ar to Latvijā ražotā produkcija arī būs lētāka un konkurētspējīgāka.
Kvalitatīva izglītība par budžeta līdzekļiem varbūt liks aizdomāties arī emigrējušajiem latviešiem, bet ārvalstu pilsoņiem šī kvalitatīvā izglītība varbūt liksies pievilcīga ar cenu. Ja šādā sistēmā viss ir labi pārdomāts un sabalansēts, tā varētu strādāt.
Shematiski manis piedāvātā (principā, padomju) izglītības sistēma ir kā konuss ar nošķeltu virsotni un antenas mastu galā – pie augsta un kvalitatīva izglītības līmeņa paiet ilgs laiks lai ,,uzrāptos mastā”. Bet šajā gadījumā speciālistam vienmēr apkārt būs daudz citu kvalificētu speciālistu uz kuriem var paļauties.
Pašreizējā izglītības sistēma atgādina kājām gaisā noliktu šampanieša glāzi, pie tam glāzes peciņa ir tieva, gumijota un trausla vienlaicīgi – vienā brīdī speciālists ir ,,spicē”, bet pēc mirkļa jau krīt zemē un ne jau tāpēc, ka ir slikts speciālists, bet tāpēc, ka trūkst atbalsta.
Jums, jaunajiem, spriest, kā ir labāk, bet padomājiet – ja jums tas šodien šķiet labi, vai tāpat domās arī jūsu bērni un mazbērni? Un vai jums pēc gadiem nenāksies kardināli mainīt savus uzskatus?
Jā, jā – es zinu, es neesmu gudrāks par piektklasnieku!
Līdzīgi ieraksti nav atrasti.
