Kā par brīnumu parādījās daudz darba, kas šajos apstākļos ir ļoti labi, tāpēc rakstīšana palika trešajā plānā. Pašlaik ir brīvs brīdis un paturpināšu rakstīt par izglītību.
Savā darbā bieži sakaros ar mūsdienu izglītības problēmām, pareizāk sakot ar neizglītotiem ,,speciālistiem”, pie tam visos līmeņos – sākot ar strādniekiem un beidzot ar IT (inženiertehniskajiem) darbiniekiem. Un kas ir savādi – šie neprašas ir pārliecināti, ka savā jomā ir spečuki. Kad brīvajā laikā sāku ar viņiem aprunāties, izrādās, ka zināšanas ir tā neko, dažreiz pat ļoti labas, bet ir pilnīga neprasme šīs zināšanas pielietot praksē. Otrs vājais punkts parasti ir elementāru, kā man liekas, pamatzināšanu trūkums visās jomās – piemēram, 2.kursa topošais būvinženieris nespēj bez kalkulatora sarēķināt 1.2 x 1.2 x 0.25 = ? Ko tad lai prasa no strādnieka? Nospraust dabā taisnu leņķi tikai ar mērlentas palīdzību šodien arī maz kas māk, bet tā taču ir 7.klases ģeometrija. Vēl esmu ievērojis, ka jaunatne akli tic visam ko parāda elektroniskās ierīces – vai tas būtu teodolīta rādījums, vai rezultāts uz kalkulatora, ja uz tablo ir rādījums, tad tam ir jābūt pareizam. Tā ir pilnīga neprasme (un arī nevēlēšanās) novērtēt rezultātu. Bet rezultāta novērtējums ir ļoti svarīga lieta jebkurā darbā, pirmkārt, cilvēki kļūdās un regulāri, otrkārt, elektronika arī ,,gļuko”. Ir vēl viens liels trūkums jaunajiem speciālistiem – vadītājiem, ne visiem, bet lielai daļai: nespēja organizēt darbu – ne savu dabu, ne kolektīva darbu.
Kad es mācījos pamatskolā, mūs mācīja lasīt, rakstīt, rēķināt, bet bija arī tādi priekšmeti kā darbmācība, zīmēšana, glītrakstīšana, muzikālā audzināšana. Lasīt un rēķināt, tas tā kā attiektos uz pamatzināšanām, bet pārējie priekšmeti arī ir domāti galvenokārt smadzeņu darbības attīstīšanai – pirkstu smalkās kustības un uzmanības koncentrēšana uz šo smalko darbu veikšanu izveido, ja tā var izteikties, ,,īsās piekļuves ceļus” starp smadzeņu daļām. Tieši tāpēc ir tik svarīgi bērnus nodarbināt ar šūšanu, tamborēšanu, glītrakstīšanu un citām smalkām un it kā nekam nevajadzīgām lietām.
Nākošā lieta, kas skolās ir veiksmīgi iznīdēta, ir sacerējumu rakstīšana. To aizstāj ar esejām.
Kāda tad ir atšķirība? Eseja ir brīva pamuldēšana par tēmu, sacerējums ir savu domu secīgs izklāsts pēc plāna. Ja ir uzrakstīts labs plāns, laba atzīme sacerējumā ir garantēta. Savā laikā mums pat lika rakstīt tikai plānus sacerējumiem. Teikšu godīgi – sacerējumi man bija noriebušies, toties šodien es varu būt pateicīgs tai izglītības sistēmai un saviem skolotājiem, kas mani piespieda rakstīt, kas mani iemācīja rakstīt plānus un sacerējumus. To es atskārtu tikai sākot strādāt vadošos amatos – analizēt situācijas, noteikt darbības virzienus, nenovirzīties no mērķa – tas viss pateicoties sacerējumiem un plāniem. Jūs domājat, ka zubrāt valodu vai literatūru, bet faktiski tiekat mācīti dzīvot un strādāt.
Vēl mums skolā, papildus zīmēšanai, mācīja rasēt – viena lieta, ka rasēšana iedresē rūpīgi un kārtīgi strādāt, otra – tā attīsta telpisko domāšanu (pats par sevi saprotams, rasējumu lasīšana un skiču zīmēšana).
Tāds pats mācību priekšmets ar ,,zemtekstu” ir muzikālā audzināšana. Bieži vien ir dzirdēts teiciens – mācēt saprast mūziku, bet ar šo teicienu bieži vien, it sevišķi mūziķi, domā ko pavisam citu. Mūzika ir harmoniskas svārstības, bet jāatceras, ka visa mūsu pasaule turas kopā uz harmoniskajām svārstībām. Ja topošo inženieri iemāca klausīties mūziku, tad savā darbā skaņu un trokšņu jūklī viņš mācēs saklausīt gan mehānismu harmonijas, gan disonanses, kas lielākoties liecina par kādu kļūmi mehānisma darbībā. Tāda, lūk, tā dziesma.
Gandrīz katram mācību priekšmetam ir savs ,,virsuzdevums”, ko bieži vien neapjauš pat skolotāji, kur nu vēl skolnieki. Tāpēc jau ir tā, ka pie viena skolotāja stundas aizrit nemanot, bet iemācītais paliek prātā uz mūžu, bet pie cita laiks velkas kā katorgā un pēc eksāmeniem galva ir tukša.
Bet arī bērni ir ar dažādām spējām un raksturiem, turklāt bērni ir un paliek bērni – neviens no viņiem nedomā un pat necenšas aizdomāties, kā skolā gūtās zināšanas viņam noderēs ,,sirmā vecumā” (25 gados). Tad nu to, ko bērni negrib iemācīties, viņiem vajag iedzīt ar dzīšanu, ,,iededzināt ar karstu dzelzi”, lielākā daļa vēlāk par to būs tikai pateicīga.
Bet nav jau arī manai paaudzei vis tik gludi un skaisti gājis izglītības lauciņā. Pie tā gribētu pakavēties jo īpaši.
Man pašam ir liels, vismaz es to tā izjūtu, robs manā pamatizglītībā – svešvalodas. Man bija lieliska iespēja iemācīties lietuviešu valodu, bet neviens pie tā nepiestrādāja un man pašam tas toreiz nebija svarīgi. Tāpat mani neviens nespieda mācīties vācu valodu (varēju izvēlēties arī angļu). Ko toreiz spieda, tā bija krievu valoda. Protams, arī tas ir labi, bet par maz. Pie tam visas svešvalodu apmācība (izņemot krievu valodu) bija balstīta uz kautkādu neizprotamu mērķi – vārdu krājumam itkā bija jābūt, bet praktiskam pielietojumam nē. Varu vienīgi ieteikt mācīties valodas un jo vairāk, jo labāk.
Pirmkārt, katra liela nācija uzskata, ka viņu valoda ir tā labākā, nozīmīgākā un vis, vis u.t.t. – anglis braukā pa pasauli un un pat nemēģina kautko saprast no vietējo teiktā, viņš ir anglis. Krievi, vācieši, francūži rīkojas tieši tāpat, kaut arī pēc valodas pielietojuma spāņu valoda daudzkārt apsteidz visas iepriekš minētās. Pieņemsim, ka zināt trīs svešvalodas un Eiropā vai Amerikā jums ir vienkārši apnicis. Šo valodu zināšana ļaus jums vieglāk pievērsties citā virzienā.
Mazas nācijas spēks ir izglītībā, bet šo spēku vieglāk realizēt, ja ir svešvalodu zināšanas. Iedomājaties situāciju – jūs esat ,,kruti” speciālisti kādā nozarē, kura nepieciešama ķīniešiem. Ķīnieši savu plānu realizēs jebkurā gadījumā. Bet pieņemsim, ka jūs runājat ķīniešu valodā. Pat ja atradīsies kāds labāks speciālists par jums, izvēlēsies jūs, jo tā ir mazāk problēmu un galu galā tā ir arī lētāk. Ķīniešu valodā runā 1/4 pasaules iedzīvotāju un ir naivi cerēt, ka viņi visi sāks runāt, piemēram, angliski. 1/5 pasaules iedzīvotāju dzīvo Indijā – arī vieta, kurā var izvērsties. Arī arābu valodas ir vērts iepazīt – no Indijas līdz Marokai (ieskaitot) varēsiet saprasties ar vietējiem.
Nedaudz novirzījos no tēmas, bet ar to gribēju pateikt, ka ļoti izjūtu angļu, dažreiz arī franču un spāņu, valodas zināšanu trūkumu. Un nav pat obligāti kautkur jāceļo – internetā ir tik daudz man nepieciešamas informācijas, bet bieži vien tā ir valodās, kuras nesaprotu. Var jau izlāpīties ar krievu un vācu valodu, bet lāpīšanās ir un paliek lāpīšanās.
Iesaku izlasīt:
