Iepriekš aplūkojām, ka Latvijas vēlēšanu sistēma ir krāpšana. Bet kādai tad jābūt vēlēšanu sistēmai, lai visi būtu apmierināti? Diemžēl jāatzīst, ka tādas nav – Kampanellas Saules pilsētas iedzīvināšana praksē izvērtās par vienu no lielākajiem noziegumiem pret cilvēci.
Tad ko vajag darīt, lai tautai tomēr būtu iespēja ievēlēt tādus deputātus, kuriem tā uzticas? Princips varētu būt apmēram šāds:
1) Valstī ir 27 rajoni, ievēlam no katra rajona 2 deputātus Saeimā. No tā izriet sekojošais: ir skaidri zināms no kurienes katrs konkrētais deputāts ir deleģēts Saeimas darbā un skaidri zināms, kāds balsu skaits ir atdots par katru konkrēto deputātu. Nepieciešamības gadījumā nav nekādu sarežģījumu atsaukt šo deputātu. Deputātu kandidāti var pieteikties kaut rīt, var noturēt priekšvēlēšanas, lai uz Saeimas vēlēšanām rajona iedzīvotājiem vajadzētu izvēlēties vairs no kādiem 5 līdz desmit kandidātiem. Saeimā deputāts tiek ievēlēts vienkārši ar balsu vairākumu. Tieši tāpēc nav vēlams, lai deputātu kandidātu skaits gala vēlēšanās būtu liels – tas samazina katra deputāta ,,svaru” – balsu skaitu ar kādu deputāts tiks ievēlēts Saeimā. Līdz ar to vajadzēs mazāku balsu skaitu, lai viņu atsauktu, bet bieža atsaukšana un pārvēlēšana arī nav prātīga (lietderīga). Rajona deputāta atsaukšanas gadījumā vietā nāk deputāta kandidāts, kas vēlēšanās bija trešais u.t.t.
2) Šādā gadījumā Saeimā izveidosies tādas kā 27 partijas, kas, kā mēs jau zinām, nav nekas labs. Pretsvaram tam jānoliek deputāti, kas ievēlēti pēc partiju sarakstiem. Varam izveidot 5 vēlēšanu apgabalus, piemēram, Latgale, Zemgale, Kurzeme, Vidzeme un Rīga. Deputātu kandidātu saraksts katrā rajonā ir savs – deputāta kandidāti nedrīkst startēt reizē vairākos vēlēšanu apgabalos.
Ir vēl viens nepieciešams un obligāts noteikums – ,,procentu barjera” partijas iekļūšanai saeimā ir 25%. Tikai fantastiskas nejaušības gadījumā saeimā iekļūs 4 partijas, faktiski tikai trīs. Bet šāds nosacījums principā izslēgs kabatas partijiņu veidošanu vēlēšanu vajadzībām – varas mafijas biedru vienkāršotai iekļūšanai Saeimā un tautas muļķošanai. Tas atvieglos arī partiju sastrādāšanos kopīgam darbam Saeimā.
Es personīgi negribu balsot par kādu no kandidātiem, ko nekad mūžā neesmu redzējis un neko par viņu neesmu dzirdējis. Un ko tāds kandidāts no republikas otra gala izdarīs tieši manā labā – attīstīs manā pilsētā vai rajonā kādu rūpniecības nozari? Atbalstīs kāda kultūras objekta būvi? Varbūt samazinās man birokrātiskā aparāta slogu? Es gribu balsot par tādu deputātu, kurš zina, kas es esmu, zina manas vajadzības, kurš paskaidrotu man, ka šoreiz ir jāpaciešas, jo ir valstiski svarīgs projekts, kas pēc gada vai diviem dos labumu arī manam reģionam un man konkrēti.
Es gribu balsot par deputātu, kuram es varu izklāstīt savu viedokli par man sasāpējušu vai interesējošu jautājumu un būt pārliecināts, ka šis viedoklis tiks vismaz uzklausīts. Tieši tāpēc, lai deputāti nezaudētu ,,saikni ar tautu”, katrā vēlēšanu apgabalā partijas iesniedz deputātu kandidātu sarakstu, kurā ir tikai šajā apgabalā reģistrētie deputātu kandidāti.
No šī principa izriet divi labumu – pirmais, jau pieminētais – ir zināms, no kura vēlēšanu apgabala konkrētais deputāts ir ievēlēts, kā arī zināms vēlētāju skaits apgabalā, kas, kā jau teicu, bez problēmām ļaus nepieciešamības gadījumā atsaukt deputātu. Otrais labums – tā ir vēlētāju atbildība. Šādā variantā var gadīties, ka kāds reģions paliek bez saviem pārstāvjiem Saeimā – partija Saeimā ir pārstāvēta, bet no konkrētā reģiona neviens deputāts nav ticis ievēlēts. Un to jau var saukt par vēlētāju atbildību.
2.1) Šis princips nozīmē arī to, ka partiju sarakstos ir jābūt vismaz 17 deputātu kandidātiem katrā vēlēšanu apgabalā – gadījumā, ja vēlēšanās uzvar tikai viena partija trijos vēlēšanu apgabalos – arī tā var būt, kāpēc nē? Un šinī gadījumā deputātus no partiju sarakstiem varēs atsaukt tikai viņus tur deleģējuši reģioni. Pārējiem tā būs mācība nākošajai reizei.
3) Saeima ir tiesīga strādāt, pieņemt lēmumus un likumus arī 54 deputātu sastāvā – tādā gadījumā, ja nevienā reģionā neviena partija nesavāc 25 % vēlētāju balsu. Šādā gadījumā jārīko atkārtotas vēlēšanas pēc partiju listēm – atmetam 25% partiju, kuras vēlēšanās ieguvušas vismazāk balsu un atkārtojam vēlēšanas – maksimums trešajā reizē Saeima būs nokomplektēta. Partija ir uzvarējusi, ja tā savāc trijos vēlēšanu apgabalos 25% balsu no tiem, kas piedalījās vēlēšanās katrā konkrētajā vēlēšanu apgabalā. Ja partija savāc 25 un vairāk % balsu katrā vai visos vēlēšanu apgabalos, tad šīs partijas deputāti tiek izvirzīti proporcionāli no visiem vēlēšanu apgabaliem, kuros partija ir uzvarējusi, ja kādā vēlēšanu apgabalā nav nevienas partijas, kas iekļūst Saeimā, tad šis apgabals paliek bez deputātiem.
Ideālas sistēmas nav, arī pie šādiem nosacījumiem ir iespējama krāpšana un manipulācijas, bet ne tik vienkārši kā pie pašreizējās sistēmas, turklāt galarezultātā Saeimā nevar pārņemt absolūtu varu tā iemesla pēc, ka ir iespēja atsaukt no rajoniem izvirzītos deputātus.
4) Nekādu brīvo deputātu – tiklīdz deputāts izstājas no partijas, tā vietā nāk cits, nākošais pēc saraksta no attiecīgā vēlēšanu apgabala.
5) Divās nākošajās Saeimas vēlēšanās nedrīkst kandidēt tie cilvēki, kas kaut reizi ir bijuši Saeimā vai valdībā līdz šim, tai skaitā valsts uzņēmumu padomju locekļi.
5.1) Par Saeimas deputātu var būt tikai trīs reizes (trijās Saeimās).
Ja jau deputāti un valdība ir atlaista (padzīta), tad triju mēnešu laikā var notikt jaunas Saeimas vēlēšanas. Varas mafijas atsaukšanās uz šī procesa sarežģītību un garumu ir kārtējie meli un demagoģija. Kāpēc mums būtu jāievēro likumi, ko izdevusi vara, kuru mēs esam padzinuši, atzīstot to par nederīgu un pat noziedzīgu? Varas mafija rakstīja likumus savām un tikai savām vajadzībām, un tās ir klajā pretrunā ar vēlētāju vajadzībām – kāpēc gan jāievēro šādi likumi? Ja likumā ir rakstīts, ka ministrs I drīkst krāpties, ministrs A drīkst apzagt valsts budžetu, ministrs M drīkst izvarot, bet deputāti X, Y un Z drīkst piekaut jebkuru pilsoni, tad padzenot augšminētos no Saeimas un ministrijām viņi turpinās darīt to pašu un skaitīsies, ka ievēro likumu – kas tad no tā mainās? Nē, Nē un vēlreiz, NĒ! Mums nav jāvadās no varas mafijas radītā vēlēšanu likuma, mums nav jāievēro varas mafijas izdotie saistošie noteikumi vēlēšanu organizēšanas sakarā. Mēs izveidojam principiāli jaunu vēlēšanu sistēmu un pēc tās arī rīkojamies – mēnesis ir pietiekošs laiks, lai radītu jaunu vēlēšanu sistēmu, lai sarakstītu un pieņemtu jaunu vēlēšanu likumu, un šo procesu nevarēs traucēt ne ministri, ne deputāti. Ja varas mafija mēģinās pretoties, tauta ar iedvesmu ies aizstāvēt demokrātiju pret varas mafiju.
Jebkurā gadījumā varas spicē un arī visos pārējos līmeņos pastāv liels risks un kārdinājums iesaistīties koruptīvos darījumos, kā arī valsts naudas zagšanā. Tāpēc vienlaicīgi ar vēlēšanu likuma izstrādāšanu ir nepieciešams pieņemt likumu par ,,O” deklarāciju – visaptverošu O deklarāciju, nevis tās parodiju pašreizējā izskatā. Nekādu atrunu un izņēmumu – nav pieļaujams, ka bomžiem pieder firmas ar miljoniem latu apgrozījumu. Nav pieļaujams, ka vidusskolniekiem pieder un viņi ,,vada” miljonus vērtus uzņēmumus. Ja kas notiek (nodokļu izkrāpšana, citu firmu apkrāpšana), bomzis ar lielāko prieku sēdēs cietumā, bet nepilngadīgais izvairīsies no kriminālatbildības. Tāpat nav pieļaujams, ka līdz pat šai dienai uzpeld padomju laika ,,tulpju nauda”.
Ministru kabinetu varētu veidot atklāta konkursa kārtībā. Šeit gan atkal gribas atgriezties pie jau sacītā – visi, kas līdz šim jau ir bijuši Saeimā un valdībā, ne vēlēšanās, ne konkursos uz ministru posteņiem netiek pielaisti tuvākos 8 gadus.
Šis ir tikai variants, kāda varētu būt vēlēšanu sistēma. Ja lasītāji aktīvi norādīs uz sistēmas vājajām vietām vai pat rupjām kļūdām, visi kopā varam izveidot tik tiešām vairumam pieņemamu vēlēšanu sistēmu.
Demokrātija – lai cik savādi tas neizklausītos, tā arī ir diktatūra – vairums nosaka, kā dzīvot visiem, tai skaitā arī mazākumam. Nihilistiska vai vienaldzīga pieeja demokrātijai noved pie tā, ka pilnīgi likumīgā kārtā sabiedrības mazākums diktē noteikumus vairākumam. Latvijā gan izveidojies mazākuma diktāts ar kriminālu nokrāsu – varas mafija ir izveidojusi sev izdevīgu likumdošanu ar kuras palīdzību mazākums ,,likumīgi” pārņem varu un diktē noteikumus sabiedrībai. Ja ne šāda greiza likumdošana, tad kārtējās Saeimas vēlēšanas visu saliktu pa vietām. Šoreiz ir citādi. (par to es jau izteicos komentējot Kristapa 13. janvāra reportāžu no Vecrīgas).
Degungalā ir pašvaldību vēlēšanas un tās nebūt nav labākas par saeimas vēlēšanām. Piemēram, Rēzeknē domē ir 13 deputātu vietas, bet % barjera, iekļūšanai domē, ir tikai 5%. Teorētiski domē var iekļūt 20, praktiski 19 deputāti – ko darīt šādā situācijā?
Studējošā jaunatne uzreiz sarēķinās, ka domē, kurā ir 13 deputāti, viena deputāta vieta sver 7.7%. Tātad barjerai kā minimums ir jābūt 7,7 %, bet labāk 16%, it sevišķi, ja runa iet par partiju sarakstiem. Man pieņemamāka šķiet sistēma, ja runa iet par pašvaldību vēlēšanām, kurās partijas vispār stāv pie ratiem – jāvēl ir godprātīgus profesionāļus, bet partiju intereses pašvaldību vēlēšanā nekādā gadījumā nedrīkst būt primārās. Ja kāds no ievēlētajiem deputātiem ir arī kādas partijas biedrs, tad, šis deputāts, kā otrā plāna uzdevumus, var mēģināt realizēt savas partijas programmu. Pirmajā vietā ir pašvaldības saimnieciskie un sociālie jautājumi.
Iesaku izlasīt:
- Ierindas pilsoņa hronikas
- Jauna CSDD kampaņa: “Redzi jostu – sprādzējies!”
- Domēnu reģistram NIC.LV jauna versija
- Blogmusik.net jauna (labāka) versija
- Jauna Mac vs PC reklāma
