Paldies visiem, kas rakstīja komentārus. Īpaša pateicība Asmo, jo viņš nevis vienkārši komentē, bet arī pamato savu viedokli, izvirza pretargumentus – tas palīdz man rakstīt, virzīt tēmu pa to ceļu, kas lasītājiem šķiet aktuāls un saprotams.
Dooh savā komentārā atsaucās uz filmā ,,Zeitgeist” izklāstīto. Kas attiecas uz naudu un finansu sistēmu, viss ir pareizi, tikai filmas veidotāji šo tēmu ir izmantojuši brutālai propagandai – žīdu – masonu sazvērestība, likvidēsim to un dzīvosim zaļi.
Nu nav tas tā. Aiz tā visa slēpjas vēlme nomainīt vienu sazvērestību ar citu. Daudz konstruktīvāk šīs finansu mahinācijas un problēmas risinājumus aplūko filmu ,,Dolāru piramīda” un ,,Nenovērtējamais dolārs” autori (filmas autori pat nosaukumā sarkastiski izmanto vārdu spēli – nenovērtējams, kaut kas dārgs vai bezvērtīgs; bezcennij krieviski nozīmē gan dārgums, gan nevērtīgs). Arī šajās filmās pietiek propagandas un slēptu virsuzdevumu, bet mācieties atsijāt graudus no pelavām! Filmas noskatāmas šeit:
Деньги – Пирамида долгов: http://video.mail.ru/mail/ekatema/16/55.html
Бесценный доллар: http://video.mail.ru/mail/ekatema/16/56.html
Komunistiskā ideoloģija mācīja – prece ir tik vērta, cik tajā ir ieguldīts darba un materiālu. Brīvā tirgus ekonomika sludina, ka prece ir tik vērta, cik par viņu ir gatavi maksāt. Pēc šiem teikumiem Asmo izteica pieņēmumu, ka es piedāvāšu kaut kādu hibrīda risinājumu – lielos vilcienos viņam ir taisnība.
Komunistiskā pieeja preces vērtībai pēc būtības ir pareiza, bet praksē tā nenostrādā, jo šajā definīcijā ir viens ļoti būtisks mainīgais lielums – ieguldītais darbs. Zema darba ražība var līdz absurdam uzdzīt preces cenu. Piemēri nav tālu jāmeklē – visas Latvijas megabūves. Bet nekas labāks nesanāk arī ar brīvā tirgus (faktiski jau nekāds brīvais tirgus nepastāv) principu – cenu nosaka pieprasījums. Lieta tāda, ka šāds princips varētu derēt, ja naudas ,,drukāšana” tiktu kaut nedaudz kontrolēta. Tādā gadījumā pieprasījuma griesti būtu maksimālais naudas apjoms pircēja makā. Patreiz šis maksimālais apjoms ne ar ko nav ierobežots – banka izsniedz kredītus, kuru vienīgā garantija ir cilvēku ticība un gribēšana; griba nopirkt un ticība (ekonomiskā cikla kulminācija, ilūzija), ka spēs samaksāt. Ja konstante (naudas apjoma attiecība pret segumu) tiek padarīta par mainīgu lielumu, kāds tur vairs brīvais tirgus? Citāts no preses: ,,SCP arī rosina novirzīt būtisku daļu starptautiskā aizdevuma līdzekļu uzņēmējdarbības un lauksaimniecības nozares stabilizēšanai Latvijā, izmantojot valdības rīcībā esošās struktūras, panākt hipotekāro kredītu pamatsummas atmaksas atlikšanu iedzīvotājiem uz laiku, līdz ekonomikas krīze beigusies, un noteikt, ka parādsaistība pret banku nevar būt lielāka par nekustamā īpašuma vērtību.”
Pievērsiet uzmanību izcēlumam – par ko tas liecina? Cilvēks ir aizņēmies bankā naudu un, kā segumu (nodrošinājumu) aizņēmumam, ieķīlājis dzīvokli. Šo pašu dzīvokli banka pirms pāris gadiem novērtēja uz 10 000Ls. Konkrētajam klientam šobrīd šo pašu dzīvokli banka jau atzīst kā 100 000 Ls vērtu un uz šādu summu izsniedz kredītu. Kāds loģisks pamatojums ir šādai rīcībai? Reālā inflācija varētu uzsist cenu maksimums 4x, bet 10 kārtīgs pieaugums, tas nav normāli. Kas tad būtu normāli? Vai nu dzīvoklis būtu nepieprasīts augstās cenas (naudas trūkuma) dēļ, vai arī tirgū būtu dzīvokļa trūkums (deficīts). Šis ir viens konkrēts piemērs kā bankas, sadarbībā ar varas mafiju, krāpj savus klientus – mūs. Kāpēc sadarbībā? Tāpēc, ka valsts nodrošina banku izsniegtos kredītus ar reālām banknotēm – laiž apgrozībā naudu bez seguma. Ekonomisko krīžu gadījumā piemērā minētais cilvēks bankrotē – banka savāc viņa dzīvokli un notiek kārtējā ,,īlena” izsprukšana no maisa – dzīvoklis, izrādās, maksā tikai 10 000 Ls; cilvēks jau ir nomaksājis bankai 50 000 Ls un banka grib no šī cilvēka piedzīt vēl 50 000 Ls. Vai banka ir zaudējusi šajā krīzē? Viņai ir dzīvoklis par 10 000 Ls, viņa vēl ir ieguvusi 40 000 Ls un vēl taisās piedzīt 50 000 Ls, bet pēc atskaitām banka ir bankrotējusi. Daudzās citās valstīs, kur šī banku krāpnieciskā darbība daļēji ir atmaskota, ir pieņemts likums, ka, un tagad atgriežamies pie citātā minētā izcēluma, ,, parādsaistība pret banku nevar būt lielāka par nekustamā īpašuma vērtību” – ja banka ir pieņēmusi, ka klienta ieķīlātais dzīvoklis ir 100 000 Ls vērts, tad paņem šo dzīvokli un neprasi no klienta vēl kaut ko.
Tātad, šādas likuma normas ietveršana Latvijas likumdošana uzreiz samazinātu banku kāri izsniegt kredītus – aizdevējs skaidri apzinātos, ka neko vairāk kā ķīlu par izsniegto kredītu viņš nesaņems. Ko darīt ar šo ķīlu, tā jau ir aizdevēja problēma.
Ko vēl varētu darīt no likumdošanas puses? Valsts banka varētu stingri kontrolēt nodrukāto latu daudzuma apgrozību valstī. Darīt to varētu apmēram šādi – banka izsniedz kredītu 20 000 Ls un kā ķīlu paņem dzīvokli, piemēram, jaunbūvētā daudzstāvu mājā. Valsts bankai ir jārēķina apmēram tā – materiāli vidēji ES maksā A, darba alga vidēji ES ir B Ls/stundā, būvnieka peļņa 3% un darba ražība ir 1 šāda māja 6 mēnešos. Sanāk, ka mājas izmaksas ir 12 000 Ls. Uz tādu summu, ķīlā pret konkrēto dzīvokli, tad arī tiek izsniegti lati. Virs šīs summas banka var aizdot klientam naudu vienalga kādā valūtā, tikai ne latos. Ko klients darīs ar šo valūtu un kā banka šo valūtu piedzīs no klienta, ir viņu pašu darīšana – klients var ārzemēs iepirkt preces, bet banka var mēģināt notirgot dzīvokli ārzemniekam par šo astronomisko cenu. Bet nodokļi bankai ir jāmaksā gan par darījumiem latos, gan arī par darījumiem citā valūtā.
Tā gan ir tāda lāpīšanās, jo netiek mainīta banku sistēmas principiālā darbība – naudas uzpūšana, toties lielā mērā tiek pasargāta valsts ekonomika kopumā. It kā jau amorāli – ar likumu aizliedzam cilvēkam ticēt un cerēt. Nav gluži tā – likums neļautu ticēt un cerēt akli un neierobežoti, tā ir tā būtiskā atšķirība. Uzsvars ir jāliek uz darba ražību nevis uz resursiem. Cilvēkresursu gadījumā uzsvaram ir jābūt uz izglītību, lai darba resursi būtu augsti kvalificēti. Ar augsts līmeņa darba resursiem valsts arī var pelnīt.
Vēlreiz atgriežamies pie valsts iespējām kaut kā regulēt tirgu.
Saeima pieņem budžetu un paredz tajā budžeta deficītu. Kas tad ir šis deficīts, kā tas tiek segts, no kurienes rodas lati budžeta deficīta segšanai?
Ļoti vispārīgos vilcienos, budžeta deficīts ir valdības lēmums dzīvot uz parāda. Latvijas gadījumā tā ir tā nauda, ko varas mafija 100% ir paredzējusi nozagt budžetam. Valdība prognozē, ka Valsts kasē tiks iemaksāta X naudas summa, bet tērēt tā nolēmusi X + N lielu summu. Šo N summu valdība aizņemas komercbankās. Un tagad atcerēsimies, kā tad tur īsti bija ar naudas daudzumu komercbankās? Valdība aizņemas naudu, kurai nav seguma – cerības un solījumus, un kas pats trakākais, Valsts banka aizņemas no komercbankām tukšu gaisu un par to vēl maksā komercbankām kredīta %. Vēl mums jāatceras, ka Latvijas valsts banka šim aizņēmumam par godu laiž apgrozībā pavisam reālas banknotes (palielina naudas masu tirgū).
Kāpēc valdība nevarētu ieķīlāt tai pašā Valsts bankā greizo tiltu, novērtēt viņu, piemēram, uz 2 miljardiem latu un uz šī pamata laist apgrozībā banknotes?
Protams, ka varētu. Un tā arī vajag darīt. Un par šo naudu vajag veikt valsts pasūtījumu valsts infrastruktūras izveidošanā. Vakar dzirdēju viena profesora uzstāšanos radio – viņš šādu valsts pasūtījumu piedāvāja realizēt arī lauksaimniecībā. Piemēram, uzbūvēt piena pārstrādes rūpnīcu: ražojam piena konservus un sviestu – rūpnīca turpinās strādāt arī pēc krīzes, bet piena konservus var notirgot vēlāk.
Kork savā komentārā mēģina iebilst pret šādu rīcību sakot, ka tā ir atgriešanās feodālismā, ka uzņēmējs, saņēmis uz rokām latus, tos metīsies konvertēt citā valūtā un tamlīdzīgi. Bet ir jau vēl tāda lieta, kā bezskaidras naudas norēķini – daļu no šīs ,,liekās” naudas, ko nodrukājusi valsts pati savām vajadzībām, nemaz nevajag konvertēt reālās banknotēs – valstij paliek reālais objekts, ko tā ir pasūtījusi, ceļš tilts vai rūpnīca. Tātad daļa no šīs naudas ir tikai kontā ierakstīts cipars, kas pēc tam tiek dzēsts. Reālas banknotes ir vajadzīgas tikai algu izmaksām, daļēji materiālu iegādei un uzņēmēja peļņai (kā jau teicu, krīzes apstākļos valsts pasūtījumiem tā nedrīkst būt liela). Faktiski tā ir tieši tāda paša mahinācija, kādas veic komercbankas, tikai to realizē Valts banka. Esam ,,spēlējuši pēc noteikumiem”.
Un kas tad ļauns notiks, ja pēkšņi visi komersanti kā viens metīsies mainīt latus uz kādu citu valūtu? Nekas traks – vienkārši ES vai kādu citu valstu bankas saņems savā īpašumā Greizo tiltu.
Nav šis mans apcerējums nekāds likumprojekts, ne tāpēc es to rakstīju. Vienkārši gribēju, lai Jūs zinātu un saprastu, kā tiekat krāpti un pacenstos izvairīties no šīs krāpšanas – lai, ne Jūs tiktu apkrāpti, ne arī Jūs paši krāptos. Ir izeja, un ne viena vien, no šīs krīzes un ir iespēja nākotnē šīs krīzes padarīt mazāk sāpīgas vai pat pavisam nesāpīgas. Bet…un te sākas vesels lērums bet – nevajag dzīvot izšķērdīgi. Tas gan ir diskutējams jēdziens, bet gadā 3 mobīlie telefoni, katru gadu jauns dators, katrus divus trīs gadus jaunas mēbeles, furgons ar apģērbiem, mašīna ar rijīgu motoru u.t.t. – tā IR IZŠĶĒRDĪBA. Tā vietā lai mazgātos un tīrītu dzīvokli, lietot visādus losjonus, krēmus, gaisa atsvaidzinātājus u.t.t. tā IR IZŠĶĒRDĪBA. Banku sistēma pašlaik darbojas nevis zinātnes, ražošanas un resursu taupīšanas jomās, bet sintezē cilvēku – patērētāju sugu, lai uz šīs sugas rēķina iedzīvotos. Tiek radīti miljoniem sīku , atvainojiet, sūdu, pēc kuriem nav nekāda praktiska, ne estētiska vajadzība, bet to radīšanai tiek tērēti nevis makulatūra, metāllūžņi vai lietota plastmasa, bet pilnīgi jauni resursi.
Es neaicinu dzīvot alās, ģērbties ādās un pašaustos praķos, telefonu vietā rībināt bungas, bet tāds laiks noteikti pienāks, ja turpināsim šķērdēt resursus kā līdz šim.
Asmo teica, ka 2% cilvēku saprot, kā apkrāpt līdzcilvēkus, saprot, kā var izmantot līdzcilvēku alkatību savos savtīgos nolūkos un to arī dara. Bet ko šie ,,gudrie” iesāks ar ,,ievākto ražu” pēc vispasaules atomkara, ,,atomziemas” vai kāds citas kataklizmas? Vai nebūtu gudrāk, ja šie 2% jau šodien padomātu arī par saviem mazmaz….mazbērniem.
No visa augšminētā, varbūt kāds grib izteikties par Parex banku?
Godmanis teica, ka ļaujot šai bankai bankrotēt, valstij nāktos izmaksāt noguldītājiem 600 000 000 miljonu Ls (varbūt mazāk, īsti neatceros). Kas ir noticis šodien? Cik naudas ir sagāzts šajā bankā un cik vēl taisās tajā sagāzt? Kādi rezultāti? Kam tas ir izdevīgi? Vai pašreizējo varas mafiju var mierīgā ceļā – ar balsošanu un dziedāšanu – nostumt vēstures mēslainē?
Iesaku izlasīt:
