Pašvaldības ir ievēlētas, pieņemsim, ka esam tikuši pie jaunas Saeimas. Ar ko tad vajadzētu sākt, kādi būtu pirmie un neatliekamie darbi, lai mūsu labie nodomi nesagrūtu drupās?
Pašlaik skolās nepraktizē sacerējumu rakstīšanu, iztiek ar esejām – tāda pamuldēšana par tēmu. Vispār jau sacerējumu rakstīšana bija domāta ne tikai literatūras apguves pārbaudei, bet, galvenokārt, sacerējumi mācīja izteikties par tēmu konkrēti, nenovirzoties no temata. Labam sacerējuma ir vajadzīgs labs plāns, ja tāds ir, tad par katru punktu uzrakstot divus trīs teikumus, varēja cerēt saņemt apmierinošu atzīmi.
Mūsu rīcība valsts darbā arī ir jāsāk ar plāna rakstīšanu. Varam sākt ar nelielu ,,prāta vētru”:
1) Nodokļu politika.
2) Megabūvju iekonservēšana un apturēšana.
3) Ražošanas iekustināšana.
4) Ministru kabineta izveidošana.
5) ,,O” deklarācija .
6) Locekļu institūcijas likvidēšana.
7) Budžeta iestādes – slimnīcas, skolas, bērnudārzi, ugunsdzēsēju depo, policija u.c.
8) U.t.t.
Un, ja ir 108 deputāti, tad šis saraksts būs drausmīgi garš, bet jēgas pagaidām maz. Ķeramies pie nākošā saraksta:
1) Naudas nav.
2) Naudu vajag.
3) Kur ņemt naudu?
Šis saraksts gan ļoti ātri aprāvās. Ko tālāk?
Ja šī būtu mācību grāmata, tad tālāk sekotu uzdevums – sastādīt, izvirzīt, noteikt to un šito un vēl nezin ko. Bet šinī gadījumā atliksim to uz vēlāku laiku.
Domāju, ka Jūs kā gudri lasītāji sākat saprast, uz kuru pusi es liecu – tieši tā, laikam bija jāsāk ar to, ka jānoskaidro, kas tā tāda valsts pārvalde ir un kā viņa vispār darbojas. Pēc tam varam nolemt ,,uz kuru pusi” mēs ar šo valsti brauksim un kā tieši. Tad vēl atliks noskaidrot, ar kādu ,,degvielu” šis mehānisms, saukts par valsti, darbojas.
Reti kurš no studējošās jaunatnes nebūs saskāries ar darbu kādā firmā – lielos vilcienos valsts pārvalde ne ar ko neatšķiras no firmu vadīšanas, vienkārši mērogs ir nesalīdzināmi lielāks.
Valsts ir akciju sabiedrība, kurā katrs no mums ir akcionārs, kas regulāri veic iemaksas šajā akciju sabiedrībā (nodokļu veidā) – ir AS valde (Saeima), ir direktoru padome (ministru kabinets), ir struktūrvienības (ministrijas) un ir šo struktūrvienību uzņēmumi – pašvaldības un valsts uzņēmumi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka uzņēmumam AS ,,Valsts” pieder banka, kurai ir tiesības drukāt un laist apgrozībā pašai savu naudu.
Tas tiešām ir tik vienkārši un to savulaik pierādīja Andris Šķēle savas pirmās premjerēšanas laikā – nepilna gada laikā viņš izvilka Latviju no mazas krīzītes, noslēdza savu darbību ar bezdeficīta budžetu un tika padzīts. Tas vispār arī ir ironisks un traģikomisks stāsts, nevaru noturēties un nedaudz novirzīšos no temata.
Kā A. Šķēle rīkojās, kad viņu iecēla par premjerministru?
Prihvatizācijas rezultātā, pateicoties Godmaņa ,,izcilajām” politiķa dotībām, daudzi nelikumīgi tika pie mantas un naudas, A. Šķēle tai skaitā. Patieso Andra bagātības apmēru toreiz maz kas apjauta. Un tā – viņš ir premjers. ,,Pavilksism strīpu privatizācijai apakšā – cik kurš nozadzis, pardon, privatizējis, tik privatizējis, tālāk strādāsim legāli un godīgi” – teica Andris. ,,Ieviesīsim ,,O” deklarāciju, maksāsim nodokļus, pārvērtīsim valsti par pelnošu uzņēmumu un peļņu (pievērsiet uzmanību – peļņu, nevis valsts apgrozāmos un pamatlīdzekļus) dalīsim brālīgi – puse tautai, puse mums par vadīšanu”. Loģiski domājošam cilvēkam tas šķiet dīvaini, bet tieši šo uzstādījumu dēļ Šķēli ar blīkšķi patrieca – pirmkārt, kāda ,,O” deklarācija?! Ir taču vēl tik daudz ko zagt, bet šādas deklarācijas dēļ to nevarēs legalizēt. Otrkārt, ja jau paredzama peļņa, tad taču būs jāstrādā, bet strādāt Saeima ne prata, ne gribēja – gluži kā šodien. Saeimā toreiz (un šodien nekas nav mainījies) lielākoties sēdēja muļķi – Andris ļoti apvainojās par šo muļķu rīcību un nolēma viņus sodīt. Tāpēc tika dibināta Tautas partija, izveidota varas mafija un šodien visi, kas darījuši Andrim pāri, pat kniepadatu Saeimas mājā nedrīkst nočiept bez Andra atļaujas.
Atgriežamies pie iesāktā saraksta ar veicamajiem darbiem un pasākumiem.
Secinām, ka nodokļu lietas nav pašas primārās, lai valsts iegūtu naudu, bet megabūvju iesaldēšana, locekļu sistēmas likvidēšana un valsts uzņēmumu nobēdzinātās naudas savākšanai bez ,,O” deklarācijas (tā, kas ir pašreiz, līdzinās parodijai par tēmu) nav nozīmes, jo to visu no jauna var nozagt,- un ,,gali ūdenī”.
Pārrakstīsim jaunās Saeimas darbības plānu sekojoši:
1) Ministru kabineta izveidošana
2) Ražošanas iekustināšana
2.1) ,,O” deklarācija
2.2) Megabūvju iekonservēšana un apturēšana
2.3) Locekļu institūcijas likvidēšana
2.4) Valsts uzņēmumu kontos noslēptā nauda
2.5) Nodokļu politika
Tagad tīri vizuāli redzam, ka kaut kas joprojām neklapē – valsts institūcijas var uzsākt darbu arī pie šo plāna punktu izpildes, bet kā būs ar privātajiem ražotājiem?
Godmanis piedāvā ražotājiem kārtējo reizi aizņemties bankās naudu, bet kā atdot jau esošos kredītus, ko ražot, kur pārdot – par to viņš nemin ne pušplēsta vārda. Turklāt ar esošo varas mafiju neviens nevar būt pārliecināts, ka netiks mainīti ,,spēles noteikumi” spēles vidū. Līdzšinējā pieredze ir tieši tāda – sagatavojamies cukurbiešu audzēšanai, un tad tiek likvidētas cukurfabrikas, tas pats ar piensaimniecību. Skaidrs – Godmaņa priekšlikums karināms atejā uz nagliņas.
Iesākumam varam variēt ar nodokļu politiku, tādējādi ļaujot dažam labam uzņēmumam noturēties uz ūdens, bet tikai iesākumam.
Kādas problēmas ir Krievijai vai Venecuēlai – tirgo naftu un gāzi pat totālas krīzes apstākļos. Ja Latvijai būtu kādi pasaules tirgū vērā ņemami resursi, tad gan mēs dzīvotu.
Bet ir Latvijā resursi – tie ir izglītoti cilvēki. Atjaunojot sagrauto izglītības sistēmu, mēs varētu nodrošināt gandrīz pilnībā savu tautsaimniecību ar kadriem un pietiktu arī eksporta – sportistus taču pārdod, bet tie ir tikai sīka daļa no speciālistu resursiem.
Joprojām ķibele – cilvēkresursi var nest peļņu tikai pēc gadiem, bet mums vajag kaut ko darīt nekavējoties.
,,Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais” – kas to teicis, nezinu, bet tam onkam vai tantei ir 100% taisnība. Vēlreiz pāršķirstām vēstures lappuses – ko darīja Vācija pēc 2. Pasaules kara, ko darīja ASV pagājušā gadsimta 50. – 60. gados? Ja par Vāciju jūs varat izdomāt pareizo atbildi, tad par ASV tas nav tik vienkārši. Abu šo valstu valdības izdarīja vērienīgus pasūtījumus valsts infrastruktūras izveidē – valsts pasūta saviem uzņēmējiem autobāņus, tiltus, dzelzceļus, dzīvojamo fondu, slimnīcas, bērnudārzus un tamlīdzīgi, arī energopārvades un sakaru līnijas.
Lūk, arī noiets Latvijas ražotāju precei!
Kas jāņem vērā, izdarot šādus valsts pasūtījumus? Pirmkārt, to lietderība tautsaimniecībā. Otrkārt, reālas izmaksu tāmes, lai nav tā, ka asfaltētās stigas Rīga – Ainaži 1km izmaksāja gandrīz tikpat daudz cik 1km autobāņa Berlīne – Hamburga. Šāds valsts pasūtījums ir domāts nevis peļņas gūšanai, bet valsts un uzņēmumu izdzīvošanai.
Nu redz kā, pamazām un palēnām darbības plāns mums ir gatavs – mums ir ministru kabinets, mums ir nauda valsts institūciju darba uzsākšanai un esam iekustinājuši ražošanu ar gandrīz pilnu jaudu.
Jā, jā, jā – mums ir vēl otrs saraksts – vajag naudu, bet naudas nav. Kur ņemt naudu valsts pasūtījuma izdarīšanai, aizņemties SVF?
Mani cienījamie lasītāji, naudas Latvijā ir pietiekoši. Un atcerieties, ka akciju sabiedrībai ,,Valsts” ir tiesības pašai drukāt naudu.
Āķis ir tajā, ka mūsdienās terminu NAUDA definē krasi atšķirīgi no tā, kā jūs to saprotat, kā jums to mācīja skolā. Monetārā politika ir krāpšana pasaules mērogā, bet par to jau būs cits stāsts, ceru, ka tikpat aizraujošs, kā par vēlēšanu sistēmu.
Turpinājums sekos.
Iesaku izlasīt:
