No šodienas manā blogā ir par vienu autoru vairāk, turpmāk par sabiedrībai svarīgām un aktuālām tēmām rakstīs Raitis, kas Internetā zināms kā Ierindas pilsonis. Viņš ir cilvēks, ko cienu par plašajām zināšanām daudzās jomās un ar kuru man pašam runāties ir interesanti, kaut dažkārt jūtu, ka manas zināšanas kādā tēmā ir daudz par īsu. Un tas ir galvenais iemesls kāpēc es nolēmu dot iespēju viņam publicēties pie manis. Lai manai lasītāju auditorijai sniegtu vēl vairāk informācijas, argumentētu un pamatotu viedokli par visiem mums aktuālām tēmām.
Ar cieņu: Kristaps Skutelis (krizdabz)
Saņēmu no Kristapa interesantu piedāvājumu – izveidot pašam savu blogu. Jāteic, ka glaimoja šāds piedāvājums, bet es atteicos. Atteicos tāpēc, ka ar blogu ir tāpat kā ar mazu bērnu vai mājdzīvnieku – tas prasa rūpes un uzmanību – tā tomēr ir atbildība un šādu atbildību vismaz patreiz neesmu gatavs uzņemties. Atteicos arī tāpēc, ka pašlaik galvenokārt rakstu par politiku – jauna bloga izveidošana šai sakarā var tikai sadrumstalot lasītāju uzmanību, nosmelt daļu lasītāju tādiem kā, piemēram Māris Zanders. Cilvēki arī tīri fiziski nespēj izsekot visam, kas rakstīts daudzajās interneta vietnēs. Tā vietā piedāvāju Kristapam savā blogā izveidot tādu kā politisko rubriku (sadaļu) – pirmkārt, tas padarīs daudzveidīgāku paša Kristapa blogu, otrkārt, šo mājaslapu apmeklē jaunieši – vieniem politika interesē, citiem tā pat riebjas. Bet tie otrie pat nenojauš – ja viņi nenodarbosies ar politiku, tad politika, kā lai pieklājīgāk pasaka, nodarbosies ar viņiem. Treškārt, tie jaunieši, kas interesējas par politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem valstī, bieži vien neizprot šķietami vienkāršas lietas un šāda sadaļa blogā ļaus gan mācīties, gan apmainīties viedokļiem.
Ar ko sākt? Kristaps, piemēram, izteica aizdomas par M. Zandera aktivitātēm, kā arī par glabvalsti.lv. Vispār jau tas ir šausmīgi, ka cilvēki vairs netic nekam, bet viņus tur grūti vainot – tāda nu ir varas mafijas politika. Normālos apstākļos POLITIKA ir kompromisa māksla, diemžēl Latvijā tā ir degradēta līdz nekaunīgas krāpšanas līmenim. No tāda veida krāpšanas var un vajag izvairīties, bet, lai to izdarītu, vajag izpētīt tuvāk šo krāpšanas mehānismu. Valsts līmenī tiek realizēta divu veidu krāpšana – vēlēšanas un naudas aprite valstī. Sāksim ar vēlēšanām.
Kāpēc 1934. gadā Latvijā notika valsts apvērsums – K. Ulmanis padzina Saeimu un pasludināja sevi par valsts un ministru prezidentu?
Iemesli un apstākļi toreiz bija principiāli vienādi ar šodienas apstākļiem – partijas Saeimā domāja tikai par sava personīgā labuma gūšanu, un tautas intereses bija otrajā plānā. Šodienas varas mafijai tautas intereses vispār nevienos plānos neietilpst. Ne toreiz, ne šodien tauta ne pirksta nepakustināja, lai aizsargātu demokrātiju, lai glābtu Saeimu. Tas ir pareizi un saprotami attiecībā pret šo 9. Saeimu, bet nav pareizi principiāli.
Diemžēl nekad nav bijis un laikam arī nekad nenotiks brīnums, ka sistēmas kļūdu spēs izlabot pati sistēma. Tieši tāpēc spriedelējumu, ka pati Saeima vienosies – sastādīs profesionālu un darboties spējīgu ministru kabinetu, ka deputāti spēs vienoties savā starpā par neatliekamajiem un primārajiem uzdevumiem tautsaimniecības un valsts ekonomikas atveseļošanā – ir utopija. Piemēram, A. Šlesers televīzijas intervijā izteicās, ka no partijām neatkarīgs ministru kabinets, lai cik profesionāls tas arī nebūtu, negūs Saeimas atbalstu savā darbībā. Par kādu demokrātiju un tautas interesēm šādā gadījumā vispār var iet runa? Šis kungs ir iedomājies, ka ministru kabinetam un premjeram jādod problēmu risinājumi, bet, pat ja tie ir vienīgie pareizie, Saeima tos neatbalstīs, jo viņi neatbilst Saeimas deputātu interesēm. Absurda teātris!
Ko var darīt šādā situācijā?
Nekavējoties atlaist Saeimu un padzīt, tieši padzīt, ministrus no siltajiem un mīkstajiem krēsliem. Un nav ko baidīties, ka valsts ,,apstāsies” – tā ir tikai un vienīgi varas mafijas šantāža un tautas baidīšana. Tā gan var notikt, ja Saeimas atlaišana nenotiek vienlaicīgi ar ministru kabineta padzīšanu – tad gan ministri var piestrādāt tādas ziepes, ka pat Krievija negribēs mūs okupēt.
(No uzņēmumu vadības mācības – ja priekšnieks atbrīvo kādas nodaļas, brigādes, vai pat uzņēmuma priekšnieku, šo kadru nekad nedrīkst atstāt tai pašā kolektīvā! Tas ir domāts tāpēc, lai bijušais vadītājs netraucētu strādāt jaunajam vadītājam un lai nenotiktu slēpta sabotāža no atlaistā vadītāja puses.)
Ne reizi vien Latvijā ir bijuši gadījumi, kad ministru kabinets strādā nepilnā sastāvā – premjers bija uzņēmies pat triju ministriju vadību. Ar tādiem pat panākumiem premjers varētu vienpersonīgi vadīt visas ministrijas, un ar vēl lielākiem panākumiem ministrijas pildītu savas funkcijas, ja ministri nejauktos darbā, kuru nepārzina. Tātad – trīs mēnešus ministrijas iztiks arī bez ministriem un premjera. Šādā situācijā nāksies vairāk strādāt prezidentam un viņa birojam, bet trīs mēneši nav tāds termiņš, lai neizturētu papildus darba slodzi.
Lai izšķirtos par pašreizējās vēlēšanu sistēmas maiņu, ir jāsaprot, kā tad īsti darbojas šī sistēma? Kāpēc gadu desmitiem mēs (vēlētāji) balsojam par tik daudzām un dažādām partijām, bet Saeimā praktiski sēž vieni un tie paši cilvēki, tas pats ministru kabinetā, kāpēc tā? Tā ir vēlētāju vaina, jo viņi nezin, nesaprot vai ir vienkārši stulbi, vai arī vēlēšanu sistēma ir tā izveidota, ka cits rezultāts nemaz nav iespējams?
Pieļausim domu, ka Latvijā uzrodas kāds ,,mesija” vārdā Pēcis, nodibina partiju, sastāda rīcības plānu, partijas programmu, valdības deklarāciju un visus papīrus, kādus līdzšinējās partijas spējušas izdomāt un notiek brīnums – tauta viņam notic un Saeimas vēlēšanās 94% balsstiesīgo (nevis no vēlētāju skaita, bet absolūtais vairākums) vēlētāju nobalso par Pēča partiju. Varas mafijas biedri jau priekšvēlēšanu laikā redz, ka viņiem draud lielas nepatikšanas, un viņi visi sastājas vienā partijā – aprēķins vienkāršs, ja varas mafija nobalsos tikai pati par sevi (viņi taču kā nekā arī ir pilsoņi) un vēl piesaistīs kādus naivos, bomžus, vai tādus, kas cer kļūt par varas mafijas locekļiem, tad 5% barjeru iekļūšanai saeimā viņi pārvarēs. Un tiešām – vēlēšanās par varas mafijas partiju nobalso 5.01% vēlētāju. Lai būtu interesantāk, pieņemsim, ka nenovīdības vai kādu citu iemeslu pēc no varas mafijas partijas saraksta tiek izsvītroti visi kandidāti, kas līdz šim ir bijuši Saeimā vai ministru kabinetā – Saeimā iekļūs sabiedrībā ne visai pazīstami cilvēki.
Pēcis un pēcīši var līksmot – tāda uzvara, neviens vairs nespēs traucēt realizēt partijas programmā nospraustos mērķus! Pēči sastāda valdību un sāk darbu – Latvijā sākas jauna ēra. Bet vai ilgi? Nē, nebūt ne ilgi – divi trīs mēneši un varas mafija jau atkal būs pie varas. Nekādu apvērsumu, viss likuma ietvaros. Voltērs kādreiz teica: “Ja vēlēšanas spētu ko mainīt, tās aizliegtu.” Viss āķis ir nomaskēts Latvijas vēlēšanu sistēmā – varas mafijas izstrādātā, lolotā un nežēlīgi aizsargātā vēlēšanu sistēmā – balsot drīkst nevis par atsevišķām personām, bet tikai un vienīgi par partiju sarakstiem.
Tad nu pēc nedēļas vai mēneša 46 pēcīši atstāj Pēča partiju, jo ir izrādījies, ka Pēcis un pārējie viņa partijas biedri tomēr “neizprot līdz galam” tautas patiesās vajadzības. Vārds pa vārdam, un šie 46 deputāti izstājas no Pēča partijas un kļūst par “brīvajiem” deputātiem. Neviens nav bez grēka, tāpat kā neviens nav taisīts no dzelzs vai no akmens – varas mafijai joprojām ir nauda, daudz naudas, tāds daudzums visiem pēčiem kopā pat sapņos nav rādījies – varas mafija uzpērk Pēča partijas biedrus. Kāds “lūzīs” pie 10 000 Ls, kāds pie 100 000 Ls, pieņemsim, ka pēči neviens sevi nevērtē zemāk par miljons Ls, tātad uzpirkšanai nepieciešami vien 46 000 000 Ls.
Vieniem tas ir “tik vien”, citiem milzīga summa – tādu taču labāk ieguldīt biznesā, piemēram, ražošanā. Bet cilvēki aizmirst (varbūt nespēj iedomāties), ka politika arī ir bizness – netīrs un ļoti ienesīgs. Pie tam ražošanā ir jāstrādā, bet, pie varas esot, var vienkārši pagrābties no valsts kases. ES vecajās dalībvalstīs ēnu ekonomika sastāda ap 10%, no kuriem apmēram puse pa tiešo ieplūst politiķu kabatās. Latvijā ēnu ekonomika ir 60%, no kuriem 10% ir tā saucamās aplokšņu algas un cita veida izvairīšanās no nodokļiem, bet 50% tieši ienāk politiķu kabatās. Pašreizējais iztrūkums valsts kasē ir ap 5 miljardiem latu, kas apstiprina šo apgalvojumu. Kāda ir peļņa no ieguldītajiem 46 miljoniem, katrs var aprēķināt pats. Lai šo peļņu saglabātu, varas mafija ies pāri līķu kalniem – narkotiku un cilvēku tirdzniecības bizness nobāl politiskā biznesa priekšā.
Bet atgriezīsimies pie brīvajiem deputātiem. Kas tas vispār tāds par terminu – brīvais deputāts – neviens taču nav vēlējis brīvos deputātus, kā tad tas nākas, ka šādi brīvie deputāti rodas? Nost ar tādiem! Atsaukt viņus! – tā tauta skandē mītiņos svētās dusmās, bet juridiski viss ir likumīgi – likumdošanā šāds kāzuss ir paredzēts. Un atsaukt šādus deputātus, arī jebkurus citus, nav iespējams – nav iespējams pierādīt, ka konkrēto deputātu ir ievēlējis tieši tas vēlētājs, kurš vēlas viņu atsaukt. Sanāk, ka 5% vēlētāju var “piesegt” jebkurus 5 deputātus.
Vajag Saeimas atkārtotas vēlēšanas! Bet arī tas nav tik vienkārši izdarāms – procedūra ir tik miglaina un sarežģīta, ka Saeimas atsaukšanai un jaunu vēlēšanu sarīkošanai paies pusgads un pat vairāk. Tā nu šie “brīvie” deputāti klīst pa Saeimu un vēl pēc kādas nedēļas vai mēneša nospriež, ka varas mafijas partija, kā izrādās, tomēr “labāk kalpo tautas interesēm” un 46 deputāti kļūst par varas mafijas partijas biedriem. Kā Jūtas Pēcis un pēcīši? Acīmredzamais – neticamais, bet arī tas vēl nav viss. Varas mafijas partijas biedri noliek mandātus – vai varat iedomāties ko tādu? Kāda jēga tā sisties, lai pēc tam noliktu mandātu? Pēcīši un Pēcis atviegloti uzelpo – tagad taču varēs atjaunot savas valdošās partijas statusu. Bet naivie cilvēki aizmirsa vienu svarīgu apstākli – mandātus nolika varas mafijas, nevis Pēcīša partijas biedri. Tas nozīmē, ka saeima tiks papildināta no varas mafijas partijas saraksta. Un tagad kulminācija – visi izstrīpotie Aivari, Aināri, Andri, u.t.t. ienāk, iejāj Saeimā baltā zirgā – patriec Pēci un pārējos pēčus bekot, gāž valdību un uzsāk savu rūpalu.
Mandātus nolikušie deputāti sasēžas padomnieku, locekļu sekretariātu vadītāju amatos. Un viņi visi ir laimīgi, bet tauta kārtējo reizi nav mācējusi nobalsot par “pareizo” partiju.
Tad kas atliek tautai?
Ja cilvēkam nav nekādu iespēju likumīgā ceļā realizēt savas Satversmē garantētās tiesības, ir divi varianti – emigrēt vai cīnīties. Cīņu varas mafija traktē kā teroru.
Kaut ko no šī esmu rakstījis ar krizdabz.lv komentāros.
Līdzīgi ieraksti nav atrasti.
