Vakar tika pamanīta un tviteros aprunāta LuLu picas akcija un tā raisīja diskusijas par picām kopumā. Dažu minūšu laikā izkristalizējās fakts, ka daudziem cilvēkiem patīk kādas konkrētas picērijas produkcija. Un tā nav ne Lulu, ne Čili, ne kāda cita no plašāk pazīstamajām.
Jau iepriekš biju gana labas atsauksmes dzirdējis par Makss un Morics ceptajām picām un vakar man radās iespēja nobaudīt viņu picu. Izvēlējos picu ar koda nosaukumu “Gurinēts Marķīts” un saņēmu to norādītajā laikā. Izvēle apzināta un satur visas augošam organismam nepieciešamās uzturvielas :) Paldies!
Interesanta man šķita uz picas pakas vieta, kur ierakstāms picas cepēja vārds. Tiesa šoreiz tur nekas nebija ierakstīts. Bet žēl, jo es uzskatu, ka mazi uzņēmumi var būt pārāki tieši šādos (it kā) sīkumos. Pica man šķita laba. Tomēr laikam ne manā gaumē. Lai nesanāk tā, ka savas nezināšanas dēļ nokļūdos, speciāli pacienāju ar picu vairākus savus draugus un viņi atzina šo picu par ļoti garšīgu. Tātad var uzskatīt, ka Makss un Morics prot cept labas picas un es neko nejēdzu no tām :)
Ņemot, ka picērija atrodas tepat netālu no manas dzīvesvietas, publiski apsolos tuvākā pārskatāmā nākotnē aizbraukt uz turieni pats, apskatīt kā iestāde izskatās dzīvē un nopirkt citu picu, mēģināt uztrāpīt uz tādas, kas man garšos.
Tagad par to ne-manā-gaumē daļu. Es nemīlu gatavot ēst un neēstu pats, ja būtu tāda iespēja. Man vienkārši ir žēl tērēt savas dzīves laiku uz ēdiena gatavošanu (sev vienam) un tāpēc pārsvarā ēdu ārpus mājas un bieži vien visāda veida fast food drazas. Un bieži vien ēdu picas, jo tas ir ērti. Es nekādā ziņā nevaru sevi nosaukt par picu pazinēju, taču saprotu, ka pastāv vairākas picas “skolas” un katrā reģionā tās cep savādākas. Tad nu man ir vēlme izprast kā tieši sauc tās picas kas man garšo, lai turpmāk zinātu ko meklēt. Man ļoti patīk, kad pica ir biezāka (bet ne pārlieku bieza) un bagātīgi nosmērēta ar tomātu mērci (tā lai sarkana, sarkana). Maliņas, lūdzu, kraukšķīgas un lai var just ceptas pārtikas garšu. Salami ir obligāta prasība un kurš katrs salami arī neder. Man ļoti negaršo tas blāvā paskata salami, kam nav īsti nekādas garšas, toties ļoti, ļoti patīk spēcīgi kūpinātais tumši sarkanais salami. Siers man principā ne īsti patīk, tāpēc bieži vien var nošaut greizi saliekot uz picas kaut kādu nesaprotamu sieru. Klāt piparus un mērces. Jo asākas, jo labāk. Jūras veltēm – nē! Olīvām – nē! Man ir sajūta, ka aprakstītajai picai vistuvāk ir Ņujorkas picas tips. Kā tur īsti ir?
Visā šajā sakarā es atcerējos kur ēdu visgaršīgāko picu savā mūžā. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad kaut kādā sakarā tiku ceļojumā uz Nīderlandi. Izstaigājis Amsterdamu, pakaifojis viņu gabber ierakstu veikalos un paskatījies uz lielām, mellām prostitūtām, nejauši iebridu kaut kādā mazā un pēc skata nepievilcīgā ūķī, ko tikai attāli varētu nosaukt par picēriju. Ēst gribējās zvērīgi un nopirku picas šķēli, kas uz mūžiem izmainīja manus uzskatus par picām. Tā bija ar TIK izteiksmīgu garšu, ko neesmu spējis gūt nekur citur līdz pat šai dienai. Salami bija episki. Mīkla bija episka. Pica bija EPISKA. Kā latvietis-vidējais-skeptiskais pieņemu, ka neko tik labu vairs nesanāks apēst..
Līdzīgi ieraksti nav atrasti.
