“Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver” (Rainis)
- Kas? Eiropas pilsoņu debates.
- Kur? Eiropā. Latvijā. Rīgā. Alberta hotelī.
- Kad? 28.-29. marts.
- Kuri? 33 pēc nejaušās atlases principiem aicināti dalībnieki no visiem Latvijas reģioniem, pārstāvot dažādas vecuma grupas un profesijas.
- Mērķis? Ko Eiropas Savienība var darīt, lai veidotu mūsu ekonomisko un sociālo nākotni globalizētajā pasaulē?
28. marts, lietains rīts, Alberta hotelis.
Smaidīga Dace Akule, lifts, 11. stāvs.
Zāle, trīs galdi, lielās krūzes ar ūdeni, apelsīniem un citroniem.
Sākumā tas viss izskatās nedaudz pēc spēles. Dalībnieki priecīgi balso par to, kurās valstīs ir bijuši, zīmē asociācijas par Portugāli un Vāciju, klausās uzrunās, smaida un joko. No malas var šķist – nu un, kārtējais ES pseidopasākums, galvenais jau iztērēt naudu un radīt darbības šķietamību. Apkoposim vēlāk statistiku, cik mājsaimnieču un bezdarbnieku bija, cik no viņiem uztraucas par problēmām izglītības vai veselības aprūpes sfērā un projekts gatavs. Iesiet vākos, nolikt plauktā, saņemt pateicības, aizmirst, nākamais projekts –aiziet!
Un cilvēki? Cilvēkiem ir taču vienalga, viesnīcā par Eiropas Komisijas naudiņu pabaroti, izguldīti. No rīta pēc uzdevuma izteikt savas bažas pie katra galdiņa vismaz viens cilvēks izteica galveno bažu – ko tad no mums te gaida? Es noskaņojos skeptiski un vēroju. Un man par brīnumu cilvēki atveras.
Trīs galdi – Rīga, Berlīne, Lisabona. Pie katra padsmit cilvēki un moderators, kas ievada dalībnieku priekšlikumus datorā un regulē debates, lai sarunas neaizplūst par plašu un par tālu. Tātad bažas… Sākumā viss ir paredzami, vairāku bērnu māmiņa uztraucas par efektīvas pirmsskolas sistēmas neesamību Latvijā, pensionāre par medicīnas pakalpojumu nepieejamību un veco ļaužu aprūpi, uzņēmējs par banku sektora kontroli, lauksaimnieks no laukiem par zemnieku likteni. Katram ir sava sāpe, katram gribas izrunāties. Pēc šī posma un moderatoru uzaicinājumiem attālināties no individuālajām problēmām dalībnieki izsaka bažas par to, ka ES nerūpējas par jaunajām dalībvalstīm. Ir jāatzīst, ka ES joprojām nav spējusi radīt viennozīmīgu priekšstatu par tās pastāvēšana mērķiem. Cilvēki gaida, ka tā rūpēsies par jaunajām dalībvalstīm, uzraudzīs ekonomiskos un sociālos procesus, regulēs arī nacionālos jautājumus. Pēc šo bažu izteikšanas kļūst skaidrs, ka latvieši vairs netic savas valdības spējai sakārtot, attīstīt valsti, aizstāvēt tās intereses, viņi gaida lielo brāli no ES, kas atnāks un parūpēsies par viņiem.
Taču brīdī, kad dalībniekiem jānāk klajā ar idejām par šo problēmu risināšanu, notiek kaut kas pavisam negaidīts. Izrādās, ka šiem 33 pilnīgi gadījuma pēc izvēlētiem latviešiem, kas ir veci un jauni, strādājoši un bezdarbnieki, ar augstāko izglītību un bez, ir lērums ideju, no kurām liela daļa nemaz nav zemē metama – Latvija kā ekoloģisko produktu valsts, progresīvā nodokļu likme, banku uzraudzība pārnacionālajā līmenī utt. Ir prieks vērot, kā pēc divu ekspertu (Linda Jākobsone, kas ir bijusi Eiropas Savienības Informācijas Aģentūras direktore un Inese Stepiņa, kas ir Latvijas Darba Devēju Konfederācijas Eiropas Savienības un starptautisko lietu padomniece)kritikas un piedāvāto ideju izķidāšanas, dalībnieki precizē, pieslīpē un pat rada jaunas idejas. Pavisam vienkārši cilvēki. Varbūt Latvijas valdībai arī būtu vērts veltīt kādu dienu brainstorm tipa darbam grupās? Varbūt tas radītu kādu svaigu vēsmu mūsu visai ierūsējošā valsts pārvaldes vidē?
Nacionālo diskusiju rezultātā radītie 10 priekšlikumi tika nodoti Valsts prezidentam Valdim Zatleram, savukārt Eiropas pilsoņu samitā, kurā piedalīsies 150 dalībnieki no 27 nacionālajām debatēm un kurš notiks Briselē 2009.gada 10.-11.maijā, tiks izvēlēti nozīmīgākie Eiropas iedzīvotāju priekšlikumi, par kuriem vēlāk tiks diskutēts ar Eiropas politiķiem. Jā, iespējams šiem priekšlikumiem ir tik tāls un grūts ceļš ejams, ka skeptiskais latviešu lasītājs teiks, ka nu tāpat tas neko neietekmēs, neviens neko nedarīs, tikai lieki naudu iztērēs visām tām dalībnieku kafijām un papīram, uz kura tos priekšlikumus drukās. Bet nez kāpēc mani pat ne tik ļoti interesē tas, vai tiešām šie konkrētie priekšlikumi tiks realizēti vismaz kaut kur un kaut kad. Mani priecē tas, ka cilvēkiem māca domāt un saprast, ko nozīmē dalība ES, māca meklēt problēmu risinājumus pašiem, māca izprast un pieņemt pārējo ES dalībvalstu iedzīvotāju vēlmes, māca kritizēt savas idejas, uzlabot un pārveidot tās, līdz ar to māca pieprasīt no savas valdības reālu darbību, reālus rezultātus, ne tikai pieprasīt, bet arī analizēt tos un galvenais radīt savus ieteikumus. Mums visiem ir pēdējais laiks beigt žēloties un kritizēt, un sākt domāt, radīt un darboties.
Novērojumu autore: Kristīne P.
Eiropas pilsoņu debašu mājaslapa: http://www.eiropas-pilsonu-debates.eu/
Pasākuma novērojumus pierakstīja arī Aleksejs Karulis: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/aleksejs-karulis
Iesaku izlasīt:
