20. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās kārtējā digitalizācijas tēmai veltītā diskusija ar visai interesantu un daudzsološu virsrakstu „Nācijas atmiņa digitālajā laikmetā”. Diskusiju vadīja Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas „Letonica” vadītājs Uldis Zariņš. Diskusijā piedalījās trīs fronšu pārstāvji: grāmatu izdevēju fronte ar Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāju Jāni Leju un šīs pašas asociācijas izpilddirektori Daci Pugaču, bibliotēkas+digitalizācijas fronte, kuru pārstāvēja SIA „Tilde” valdes loceklis Andrejs Vasiļjevs un LNB direktors Andris Vilks, savukārt rakstnieku un žurnālistu fronti veidoja rakstniece Laima Muktupāvela un laikraksta „Kultūras Forums” galvenā redaktore Inga Šteimane.
Viss sākās ļoti cēli un svinīgi ar prezentācijas slaidu „Atmiņa, kultūra, valoda, nācija ”, beidzās savukārt kārtējo reizi ar to, kas kuram ir vai nav jāmaksā, jākompensē, jāatļauj vai jāaizliedz, kā jau kārtīgiem latviešiem pienākas, bet par to vēlāk.
Šoreiz diskusija tika organizēta tādā veidā, kā to iepriekšējās diskusijas („Grāmata 2.0: paradigmas maiņa”) laikā vēlējās literatūras un filozofijas portāla ¼ Satori redaktors Reinis Tukišs, proti, neviens neuzstājās ar sagatavotu prezentāciju, Uldis Zariņš ar pāris slaidu palīdzību rosināja kādu tēmu, un pārējie izteicās pēc sirds patikas. Inga Šteimane bija pamatīgi sagatavojusies (ar grāmatu kaudzīti sev priekšā) un iztirzāja kultūras, atmiņas, atmiņas pierakstīšanas un pārrakstīšanas tēmas, pieminēja Heidegera gribas absolūtismu un jau paguva radīt klausītājos sajūtu, ka šī diskusija būs dziļa un nopietna, pat dziļi nopietna, taču Laima Muktupāvela pacentās izkliedēt šo nopietnību. Pēc jokiem (Vai ir dzīvība uz Marsa? un Vai spoki ir iespējami šajā tvaika, elektrības un digitalizācijas laikmetā?) rakstniece minēja, ka, neskatoties uz interneta iespējām, katrs autors dziļi dvēselē lolo sapni par savu grāmatu papīra formātā, tādēļ visas šīs digitālās lietiņas būs un paies (citēju – tvitteris-šmitteris), bet grāmata ir kultūras vērtība, kas vienmēr būs pieprasīta. Manuprāt, tas gan ir visai vājš arguments visas sabiedrības mērogā. Autora sapnis ne vienmēr ir lasītāja sapnis (ja paturpinām, tad lasītāja sapņi noteikti nesakrīt arī ar izdevēja un izplatītāja sapņiem, tas ir tikai normāli).
Pēc pieklājīgā ievada Uldis Zariņš beidzot ķērās vērsim pie ragiem un atklāja problēmas, kas nomoka digitalizācijas censoņu sirdis un prātus – kā veikt atlasi, ko saglabāt, ko nesaglabāt, kādā veidā kārtot. „Tildes” pārstāvis Andrejs Vasiļjevs piebilda, ka šobrīd katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji dienā uzraksta 1 lappusi (e-pasti, domraksti, konspekti utt.), tas nozīmē, ka gadā rastos 1,4 Tb liels informācijas apjoms, kuru vajadzētu saglabāt, ja saglabāts tiktu pilnīgi viss. Ir absolūti skaidrs, ka visu vākt nav nepieciešams(tas nemaz nav iespējams), taču tieši šie milzīgie informācijas apjomi rada iespēju atklāt sakarības, kas noder, piemēram, automātisko tulkošanas programmu darbības uzlabošanai. Ko lai dara? Kā lai mēs zinām, kas interesēs pētniekus nākotnē? Kā lai esam pārliecināti, ka šī informācija nebūs nepieciešama? Vai var saglabāt par daudz informācijas? Andrejs Vasiļjevs aicināja iedomāties, kādi mēs tagad būtu, ja nebūtu Krišjāņa Barona, nebūtu savākto dainu, nebūtu Dainu skapja.
Gluži loģisks ir nākamais jautājums – kā lai to sakārto? Kāds varētu izskatīties „digitālais dainu skapis”? Uldis Zariņš, manuprāt, ļoti veiksmīgi salīdzina analogo informāciju ar smilšu graudiem – katru objektu var nolikt plauktā, piestiprinot klāt zīmīti ar nosaukumu, autoru, izdošanas gadu, vietu un citu informāciju. Digitālā informācija ir pielīdzināma ūdenim, ūdens straumei. Tā ir saistīta savā starpā, savijusies, tā plūst bez apstājas, kā lai sakārto upi? Uldis minēja arī kāda blogera rakstīto, ka mūsdienās svarīgākās ziņas atrod cilvēkus, nevis cilvēki ziņas. Tas uzreiz radīja bažīgus komentārus no klausītāju puses – ak, tā mūsdienu paaudze, slinki sēž un gaida, kamēr ziņas pašas pienāks, vai tik tā nav degradācija utt. Diezgan banālas bažas (kārtējais „manos laikos tā nebija, mums gan bija savādāk, tb labāk”). Arī agrāk lielākā daļa cilvēku īpaši nemeklēja informāciju, ar ko labāka būtu zvilnēšana televizora priekšā vai vienu un to pašu laikrakstu lasīšana? Internets piedāvā ne tikai iespēju aktīvi meklēt un atrast, bet arī radīt saturu, labot saturu, norādīt uz kļūdām (arī maldināt, protams, bet savādāk jau nebūtu so much fun).
Līdzīgas diskusijas (kura paaudze labāka?) izraisīja arī Ulda Zariņa minētā teorija par katedrāles un pankūku cilvēkiem. Uldis minēja, ka autors ir Nicholas Carr, taču, papētot internetu, atradu, ka Nicholas Carr atsaucas uz šo citātu savā blogā http://www.roughtype.com/archives/2005/10/beyond_google_a.php, un autors tomēr ir Richard Foreman http://www.edge.org/3rd_culture/foreman05/foreman05_index.html. Īsumā – agrāk, piemēram, renesanses laikā cilvēki būvēja savas zināšanas kā katedrāles, katrs elements kalpoja ēkas funkcionalitātei + greznībai (var runāt arī par zināšanu sakrālo raksturu), bet mūsdienās cilvēki zina no visa pa drusciņai, zināšanas ir paviršas (plānas) un plašas…kā pankūkas. Diskusijas dalībnieki tomēr nolēma, ka tas vis nenozīmē, ka mūsdienu cilvēks būtu sliktāks vai stulbāks, būtiskākais joprojām ir tas, ko tu iesāc ar šo katedrāli vai pankūku/pankūkām? Inga Šteimane vispār nepiekrita šai teorijai un teica, ka drīzāk jūs sevi kā tīklojuma/tīmekļa cilvēku, kura galvenās bailes ir šajā visā informācijas apjomā pazaudēt savu kodolu. Arī mūsu laikā pastāv katedrāles cilvēki, viņiem gan ir jāmāk norobežoties no milzīgās informācijas lavīnas (kā teica Šerloks Holmss – bēniņos jāglabā tikai vajadzīgas lietas), taču nekas nav neiespējams. Tas, ka internets ir būtiski mainījis cilvēku lasīšanas ieradumus, kā arī domāšanas procesus, ir neapstrīdams fakts. Vai tā ir vairāk negatīva vai pozitīva ietekme, par to vēl notiek diskusijas. Tie, kurus šī tēma interesē, var palasīt, piemēram, tā paša Nicholas Carr rakstus – http://www.xing.com/net/shanghai/living-wisdom-%E7%94%9F%E6%B4%BB%E6%99%BA%E6%85%A7-98506/is-google-making-us-stupid-by-nicholas-carr-12080725/ vai http://www.roughtype.com/archives/2005/10/beyond_google_a.php, vai http://dimeo.wordpress.com/2009/11/15/what-the-internet-is-doing-to-our-brains-by-nicholas-carr/.
Viss būtu bijis ļoti jauki un civilizēti, ja vien Uldis Zariņš viltīgi neskartu jautājumu par to, vai digitālais formāts vienmēr iet roku rokā ar free-to-all koncepciju. Tūlīt pat sākās diskusijas par e-bibliotēkas fui fui attieksmi pret autoriem, Latvijas sabiedrības fui fui nevēlēšanos maksāt par pakalpojumiem internetā un citiem fui fui. Diezgan bēdīgi bija dzirdēt no Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja izteikumus par to, ka neviens tāpat nemaksās par grāmatām digitālajā formātā, ka tas ir nevērtīgs spēku un naudas ieguldījums, ka nevis uzņēmējiem, bet sabiedrībai nez kāpēc jānāk klajā ar priekšlikumiem, kā izdevējiem saglabāt biznesu un pelnīt. Iepriecināja nevienaldzīgie klausītāji, kas norādīja, ka ne vienmēr cilvēkiem ir vēlme par lielām naudām sapirkties kaudzi grāmatu cietajos vākos un aizkrāmēt pusi sava dzīvokļa, taču Latvijas izdevēji izrādās pat neapsver iespēju ieviest digitālo formātu (es priecātos jau pat par paperback grāmatām… to visu cieto vāku & zelta burtu vietā), kāds visai trāpīgi norādīja, ka galu galā tieši izdevniecību nākotne ir atkarīga no šiem lēmumiem – neieviesīsiet jūs, ieviesīs citi.
Mani vispār kaitina šī klaigāšana un e-bibliotēkas ķengāšana. Iespējams, ka kaut kas netika izdarīts perfekti, taču tas ir viens no labākajiem interneta projektiem Latvijā, tas piedāvā tādas iespējas, kādas līdz šim nepiedāvāja neviens vai piedāvāja ļoooooti ierobežotā apmērā (piemēram, letonika.lv). Vispār tā ir diezgan izteikta tendence Latvijā, ka vecāka gadu gājuma radoši un visai inteliģenti cilvēki baidās no interneta kā no tāda bubuļa. Producenti, rakstnieki, mūziķi… visiem nez kāpēc šķiet, ka sava darba ievietošana internetā nozīmē, ka neviens to nevēlēsies iegādāties CV, DVD vai grāmatas formā. Atmostieties! Lielākā daļa latviešu filmu tā arī nenonāk līdz skatītājiem, tas pats notiek ar mūziku un literatūru. Sen jau laiks iemācīties izmantot internetu, nevis izvairīties no tā visiem spēkiem. Domāju, ka nav vērts man vēl vairāk izplūst par šo tēmu, visu lieliski ir aprakstījis cienījamais Guntis Berelis šeit http://berelis.wordpress.com/2009/11/08/autora-skats-uz-e-biblioteku-i/ un šeit http://berelis.wordpress.com/2009/11/13/autors-un-e-biblioteka-ii/ (ir solīts turpinājums), kā arī šajā rakstu sērijā http://berelis.wordpress.com/2009/10/08/ideju-foruma-bibliotekas-lasitaja-piezimes-pirma-dala/.
Uz beigām visi bija iesiluši un runāt griboši, tāpēc bija žēl, ka diskusijai tika atvēlētas vien divas stundas. LNB aktivitāte un uzņēmība ir apsveicama, taču šķiet šoreiz pietrūka kāda jauno mediju pārstāvja, kas varētu izkliedēt šo zināmo tumsonību interneta jautājumu sfērā, kas joprojām valda Latvijas inteliģences aprindās. Ja tiktu savienota vecākās paaudzes pieredze un zināšanas ar jaunās paaudzes jau interneta vides ietekmēto domāšanas veidu, tad rezultāts varētu būt vēl noderīgāks un interesantāks, savukārt diskusijas vēl aizraujošākas. Digitālā informācija ir savādāka, tāpēc man šķiet, ka tās sakārtošanā un saglabāšanā pēc iespējas vairāk ir jāiesaista cilvēki, kuri ikdienā peld šajā straumē, kuri jūtas tajā kā zivs ūdenī, nebīstas no digitālās vides dzelmēm un zemūdens akmeņiem. Lai veicas!
Iesaku izlasīt:
- Latvijas Nacionālā bibliotēka rīko diskusiju „Nācijas atmiņa digitālajā laikmetā”
- Atskatoties uz Diena.lv rīkoto blogeru forumu
- Atskatoties uz diskusiju “Blogi: sērga vai jaunas iespējas?”
- Atgādinājums par šodien notiekošo diskusiju “Blogi: sērga vai jaunas iespējas?”
- Māsas izlaidums, mūzika -> atmiņas
