Pirms pāris ierakstiem šajā blogā paudu savu nostāju par 13. janvāra mītiņa apmeklēšanas vajadzību un aicināju nākt arī citus. Nu ko, esmu atgriezies mājās no mītiņa kā arī to pavadošajiem grautiņiem, un, apdomājis redzēto, joprojām uzskatu, ka pareizi vien darīju, ka biju tur. Pareizi tāpēc, ka nekādi Interneti un mediji nespēs pilnībā nodot (sauksim to par) atmosfēru, kas tur valdīja un tikai tas, kas savām acīm redzējis šīs nejēdzības, spēs labāk saprast, KAS NOTIEK LATVIJĀ.
Doma laukums bija pilns jau pat pirms paša mītiņa sākuma un ap sešiem tika teiktas runas, dziedātas dziesmas no laukumā izvietotās skatuves. Īsti pūlī nespraucos un pa gabalu tā arī nedzirdēju gandrīz neko, kas notika uz skatuves, bet tas mani īpaši neapbēdina – nekā vairāk par populistiskiem tekstiem tur noteikti nebija. Ļoti nepatīkami pārsteidza lielais skaits (pēc skata) ne īpaši miermīlīgu un intelektuālu krieviski runājošo personu. Pilnīgā beztēmā starp daudzajiem plakātiem (no kuriem daudzus rotāja prasti/rupji teksti) manīju arī Krievijas Federācijas karogu. Jau mītiņa sākumā novēroju, ka daudzi pasākuma dalībnieki “iesildās” ar līdzpaņemto alkoholu. Jau tad es jutu, ka īsti labi šis mītiņš nebeigsies, taču savā naivumā cerēju, ka nekas traks nenotiks.

Bilde no TvNet
Tā kā septiņos biju aizdevies paklausīties par februāra sākumā notiekošo Barcamp Baltics nekonferenci, tad pašus lielākos grautiņus savām acīm neredzēju. Kārtējo reizi sapratu, cik lietderīgs brīžiem var būt mikroblogošanas serviss Twitter.com, kurā ik minūti tika publicēti jaunumi par situāciju Vecrīgā. Tas šobrīd pat bija informatīvāks par kādas ziņu kompānijas tiešraidi, jo vienuviet spēj apkopot daudzus viedokļus.
Pēc sanāksmes devos uz Vecrīgu, lai pats redzētu, kas tur notiek. Skats bija līdzīgs tam, ko pirms pāris gadiem pieredzēju 16. marta atceres pasākumā, kad policijas spēki centās izkliedēt satrakotu pūli. Tikai šoreiz pūlis bija graujošs – izsisti logu stikli, apgāztas un izdemolētas automašīnas, uzlauzti veikali un klaja pretošanās policijas spēkiem. Citiem vārdiem sakot – nožēlojams skats. Atkārtošos – vardarbība nekad nebūs risinājums un ar spēku nekad netiek sasniegts nekas labs. Ar niknumu nolūkojos uz tiem slāvu mēlē bļaujošajiem (atvainojos) idiotiem un ar īpašu nicinājumu uz lielajiem bļauriem, mūsu pašu bāleliņiem, kas sadomājušies ar bruģa gabalu gāzt pastāvošo iekārtu bez jelkāda potenciālā rīcības plāna.

Fotogrāfs: Artis Āre
Es īpaši vēlos uzsvērt policijas labo darbu. Es nepārzinu viņu reglamentu un darbību specifiku pūļa savaldīšanas operācijās, taču man šķita, ka šie vīri šovakar veica pašaizliedzīgu, profesionālu un savā ziņā pat varoņu cienīgu darbu. Personīgi es nespētu noturēties brutāli neatslānot kādu no piedzērušajiem idiotiem, kādu Vecrīgā bija ne mazums. Taču šādas ainas es tā arī nenovēroju un priecē, ka netiek pielikts brutāls spēks tur, kur pēc tā nav kritiskas vajadzības. Īsti gan neticu, ka šo blogu lasa kāds no policijas darbiniekiem, taču vēlos pateikt paldies par 13. janvāra darbu.
Šovakar redzētie grautiņi man lika aizdomāties par tiem spēkiem, kas aģitēja un atbalstīja vardarbīgu mītiņa iznākumu. Es gluži vienkārši neticu, ka tik liels skaits krieviski runājošo jauniešu Doma laukumā atradās tāpat vien. Es neticu, ka viņi ir iedziļinājušies pēdējo gadu Latvijas politiskajos notikumos. Es neticu, ka tur nav iesaistītas kādas konkrētu politisko spēku intereses. Pēc klātesošo teiktā mītiņa beigās pūlī kāds (neba jau nu nejauši) uzspridzinājis petardi, kas tad arī bija tā vajadzīgā dzirkstele, kas aizsāka grautiņus. Tāpat lasu, ka Vecrīgas ielās šovakar esot novēroti arī bēdīgi slavenie “osipovieši”. Tas viss vien liecina, ka 13. janvāra notikumi (vismaz daļēji) ir organizēti ar iepriekšēju nodomu beigt mītiņu ar vardarbības aktiem. Un es arī piekrītu cienījamā Jura Kažas viedoklim, ka turpmāk varam sagaidīt jau daudz organizētākus grautiņus, jo šis ir pirmais, kas izvēršas par klaju destruktīvu pasākumu. Un īpaši uzmanīgiem jābūt tādos uz vēsturiskiem notikumiem balstītos datumos, kā, piemēram, 16. martā vai 9. maijā, kas tā vai šā, bet pulcēs lielus cilvēku pūļus. Es ceru, ka drošības iestādes tam gatavojas jau šobrīd un liela daļa potenciālo “aktīvistu” tiks “neitralizēti” jau laicīgi. Tāda, lūk, viegli ietekmējama un manipulējama masa mēs esam.

Bilde no TvNet
Vēlos vērst uzmanību uz iespējamajām sekām, ko atstās 13. janvāra notikumi, jo bez šaubām tas ir sava veida pavērsiena punkts Latvijas attīstībā. Nav jābūt speciālistam, lai saprastu, ka pastāvošā vara centīsies veikt izmaiņas likumdošanā, kas liegtu (vai vismaz apgrūtinātu) nākotnē rīkot šāda veida masu “pasākumus”. Tomēr tā ir monēta ar divām pusēm. Jā, grautiņi nenoved ne pie kā laba un tie ir bīstami visām iesaistītajām pusēm, taču monētas otrajā pusē ir brīvības/tiesības, kuras (acīmredzot) mēs neprotam pienācīgi izmantot.

Fotogrāfs: archija.info saimnieks
Atklāti sakot, 13. janvāra notikumi arī man ir likuši aizdomāties par lietām, kurām agrāk nepievērsu pienācīgi daudz uzmanības. Es pilnīgi noteikti turpmākajā nākotnē negribu sevi redzēt starp tiem iedzērušajiem barbariem, bet gluži rokas klēpī salicis malā sēdēt arī netaisos.
P.S. Daudzi Latvijas blogeri jau ir paspējuši publicēt savus novērojumus. Uldis no baltaisruncis.lv ir savācis kaudzi pieejamo grautiņu video. Par mītiņu raksta arī pods.lv, miniblogs.lv, laacz.lv, kā arī visi lielie (un mazie) Interneta mediji. Iesaku izlasīt arī žurnālistes Ditas Arājas rakstu politika.lv blogā.
Iesaku izlasīt:
