Vakar populārajā mikroblogošanas servisā Twitter tika aizsākta visnotaļ skaļa un interesanta diskusija. Proti, lietotāji @revolucija, @stopcapital un @subcomandante pacēla jautājumu par konkrētu Latvijas blogeru ētiku. Taču konstruktīvas un faktiem/pierādījumiem pamatotas diskusijas vietā saruna neaizvirzījās nekur tālāk par klajiem un nepamatotiem apvainojumiem. Žēl, jo es uzskatu, ka šī tēma ir ļoti aktuāla un nozīmīga šajos laikos, kad arvien vairāk cilvēku savu viedokli veido no Internetā uzņemtās informācijas. Un tā kā vistiešākajā veidā sevi varu uzskatīt par vienu no tiem cilvēkiem, kas veido saturu Latvijas Internetā, tad man ir savs viedoklis par notiekošo un es vēlos par to parunāt.
Attēls no: briiC.lv
Gana daudz malts un kults ir par žurnālistu un drukāto mediju darba ētiku un pielietotajām metodēm un, lai arī vidusmēra blogeris ne vienmēr ir saucams par žurnālistu un viņa blogs par mediju, tomēr pār Interneta darboņu galvām aizvien vairāk sāk lidot tie pārmetumi, ko savulaik raidīja žurnālistu virzienā. Un “problēma” ir Internets. Proti, parādās arvien vairāk Interneta resursi, kas piesaista arvien vairāk lasītājus un nu Internets kļūst par vietu, kur daudzi cilvēki uzņem informāciju par daudzām un dažādām tēmām. Tādējādi arī uz satura veidotājiem Internetā sāk gulties atbildības nasta par vēstījumu, ko tie piedāvā saviem lasītājiem. Par šādu blogeru ētikas kodeksu ārpus Latvijas tiek runāts jau gana sen un gana nopietnā līmenī, taču es neatceros vai šāds jautājums kaut cik nopietnā formā ir bijis pacelts Latvijā. Iespējams, vēl nav laiks. Kā nekā dzīvojam laikos, kad apkārt notiek daudz nozīmīgāki notikumi, kas mūs skar daudz tiešāk.
Nepamatoti pārmetumi nepatīk daudziem un es arī neesmu izņēmums. Man nepatīk uzklausīt/lasīt pārmetumus par savām darbībām no cilvēkiem, kas, iespējams, īsti neizprot par ko runā. Izpratne vispār ir dikti subjektīva padarīšana un, ja tev ir viens informācijas avots, tad neko plaša tā izprante nevarēs veidoties. Tieši tāpēc es vēlos piedāvāt arī savu skatījumu, lai dotu (potenciāli) lielāku iespēju izprast kāpēc, kas un kā notiek. Lai arī esmu personīgi pazīstams ar vairumu Latvijas aktīvāko blogeru, tomēr nevēlos runāt par viņu darbiem vai nedarbiem. Galu galā katram ir sava izpratne par savu darbu, savi niķi/stiķi un es neesmu soģis, kam tos izvērtēt. Toties es varu pastāstīt par savām vērtībām un darba ētiku veidojot šo blogu.
Redziet, ikdienā es strādāju algotu darbu, kas nekādā veidā nav saistīts ar blogiem un Internetu kā tādu. Šis blogs ir pilnīgi un galīgi mans personīgais hobijs un vaļasprieks, kuram veltu to laiku, ko neaizņem darbs, ģimene, ēšana un gulēšana. Tieši tāpēc ne vienmēr varu sagatavot ierakstus tik rūpīgi, cik gribētu, jo gluži vienkārši diennakts nav garāka par 24h. Taču rakstīšanu var stimulēt finansiālas dabas labumi:Tomēr šajā ziņā Latvijas realitāte ir visnotaļ skaudra. Kāds te minēja, ka uzturēt blogu nemaksā daudz. Es atļaušos nepiekrist. Tik tiešām, domēna gada maksa ir nepilni 9 lati, hostings man uz gadu maksā dažpadsmit latus. Bet es taču arī gribu ēst un dzert, man ir jāmaksā komunālie maksājumi un pliks apkārt arī netaisos staigāt. Lai pamestu dienišķo maizes darbu un pilnībā nodotos bloga (blogu) veidošanai, man būtu mēnesī jāspēj ar to nopelnīt 500-700 latus, kas patreiz ir nereālas (vismaz Latvijā) summas. Pieredze rāda, ka ienākumi no bloga ir samērā mazi un ļoti neregulāri. Ja šādas summas nopelnīt būtu iespējams, tad uzreiz atkristu kaudze problēmu. Man ik mēnesi būtu noteikts skaits apmaksātu reklāmrakstu, blogā būtu reklāmas un banneri, taču pats galvenais – man būtu daudz vairāk laika kvalitatīva satura ražošanai. Lasītājiem būtu skaidri norādīts ko un kādā veidā manā blogā var saņemt un ar šo informāciju tad viņi arī rēķinātos. Ir jāsaprot, ka patiešām kvalitatīvs saturs reti rodas pats no sevis. Ja tā būtu, mēs dzīvotu pasaulē, kur avīzēs/žurnālos/TV/Internetā nebūtu reklāmu raibuma. Tomēr reālā situācija ir daudz savādāka: tiek eksperimentēts ar iespējām ar blogu nopelnīt kādu latiņu un vienlaikus rūpējos, lai tas neskar mana viedokļa objektivitāti, kas ir tas, ko lasītājs (tie dažpadsmit procenti, ja atskaitam no meklētājiem atnākušos dīkdieņus) vērtē.
Tieši tāpēc labu laiciņu iepriekš savā blogā izveidoju Sadarbības sadaļu, kurā tiek apskatīti veidi kādos es esmu gatavs sadarboties ar trešajām personām. Veidojot šo sadaļu es zināju, ka šobrīd tā nebūs nekāda zelta ādere. Tās patiesā vērtība ir pavisam cita – informācija, ko varu nodot tālāk. Un tik tiešām, kopš sadaļas izveides arvien biežāk saņemu ziņas par dažnedažādu tīmekļa projektu izveidošanu un to jaunumiem.
Uzraksti par manu tīmekļa projektu! Kā likums, vairums grib, lai par viņiem uzraksta, bet maksāt par to ir gatavs tikai retais. Tomēr, ja projekts ir kaut kādā mērā interesants un potenciāli noderīgs plašākai publikai, es par to rakstu par nekādām naudām nedomājot, jo tas galugalā ir saturs, kas nepieciešams pilnvērtīgai bloga funkcionēšanas nodrošināšanai. Un, jo lasītājam šis projekts izrādīsies noderīgāks, jo man kā bloga autoram tas izdevīgāk. Es tiecos uz modeli, kur apmierinātas ir visas trīs iesaistītās puses: projekta autors (publicitāte), es (apmeklējums), mans lasītājs (noderīgs jaunums). Jebkura atkāpšanās no šī modeļa liedz būt veiksmīgam ilgtermiņā un es neredzu jēgu plānot īstermiņā.
Banneri un Google AdSense reklāmas manā blogā darbojas jau kādu pusgadu un tika ievietoti eksperimenta pēc. Jo kur gan citur es varu izmēģināt šīs lietas, kā savā blogā. Ar Google AdSense nopelnīt naudu Latvijas blogā ir pavisam reāli, bet pie mūsu mazajiem apmeklējumiem (<1000) tas guvums ir samērā niecīgs un ieteiktu arī citiem vēlreiz apdomāt vai tie daždesmit dolāri vairāku mēnešu laikā ir tā vērti, lai aizgružotu lapu. Ar banneriem ir mazliet savādāk – klikšķu nav daudz (atdeve nav liela) un pārsvarā izvietot sanāk bannerus par projektiem, kuros esmu kaut kādā veidā iesaistīts pats vai arī aiz laba prāta esmu sarunājis iespēju izvietot banneri uz kādu laiku. Uzskatu, ka vidusmēra Interneta iedzīvotājam šie abi reklāmas veidi ir diezgan caurspīdīgi un ikdienā pat neaizdomājamies par tiem, jo gluži vienkārši vairs nepamanam noteiktās vietās izvietotos reklāmas elementus.
Reklāmraksti jau ir daudz slidenāks reklāmas veids, jo nav jābūt Maiklam Mūram, lai šādos ierakstos mēģinātu saskatīt ne gluži patiesu un godīgā ceļā gūtu viedokli. Ar tiešiem reklāmrakstiem viss ir ļoti skaidrs un saprotams. Pie manis atnāk cilvēks ar vēlmi izveidot reklāmrakstu un, ja tas piekrīt maniem noteikumiem (raksts ir publicēts dažas dienas; pie tā ir norāde, ka tas ir reklāmraksts; šis ieraksts neaizceļo RSS), mēs to izdarām. Realitāte ir tāda, ka šī bloga pastāvēšanas laikā ir bijis tikai viens (!!!) šāds reklāmraksts (pirms aptuveni nedēļas) un acīgākie lasītāji to noteikti atceras. Nevajag domāt, ka es ar putām uz lūpām piekritu šim darījumam apmaiņā pret dārgumu lādi, taču bija gana liels iekāriens izmēģināt kā un vai vispār tas darbojas. Un pieredze rāda, ka šāda veida reklāmrakstiem (vismaz manā blogā) atdeve ir smieklīga maza un pa tādām naudām ar daudz labākiem rezultātiem var izreklamēties kaut vai Dienas Biznesā. Tomēr nekas nekustēs uz priekšu bez eksperimentiem un savā ziņā esmu priecīgs par to, ko uzzināju no šī gadījuma.
Ar produktu apskatiem ir mazliet sarežģītāk. Sarežģītāk tādā ziņā, ka no vienas puses sanāk reklāma tam, kas man iedod produktu (nav svarīgi PR aģentūra, ražotājs vai kāds i-veikals) no otras – neatsverams labums ir man pašam. Proti, esmu aizrautīgs tehnoloģiju fans un man pašam ir interesanti paspēlēties ar jaunām un interesantām ierīcēm, kuras nu (bloga sakarā) varu dabūt bez pirkšanas. Tāpat šāds ieraksts ir nozīmīgs bloga satura papildinātājs un rada vērtību tiem lasītājiem, kas, piemēram, meklē produktu aprakstus pirms veikt pirkumu. Šajos apskatu ierakstos es cenšos norādīt no kurienes esmu ticis pie produkta, ko apskatu un to daru aiz pateicības. Protams, ka rakstot par Nokia telefonu es tam radu reklāmu (arī negatīvs raksts ir reklāma), taču tā nu pasaule ir iekārtota. Padomājam par to cik bieži mēs paši negribot (neapzinoties) kaut ko reklamējam. Taču apskatos galvenais ir objektīvi apskatīt ierīci un apraksta objektivitāte ir ļoti vienkārši pārbaudāma. Atliek kādam šī produkta lietotājam izlasīt rindas, salīdzināt ar savu pieredzi un viņš uzreiz pateiks apraksts ir patiess vai nav. Un tā kā blogs ir publisks, tad neprecīzu apskatu rakstīt ir tāpat kā mēģināt no veikala rokās turot iznest televizoru. Veikala apsargi to noteikti pamanīs un “aizrādīs”. Bloga gadījumā apsargi ir lasītāji un viņi vairs neuzticēsies man, ja es rakstīšu muļķības. Man to vajag? Nē!
Produktu testu sakarā jāsaka, ka neesmu arī pats bez grēka. Tā kā tagad ir gana plašas iespējas dabūt uz testiem dažādas mantiņas, tad ir bijuši gadījumi, kad esmu apskatījis kādu produktu, bet raksts blogā nav sekojis. Iemesli tam atkal ir vairāki. Ir gadījies uz nedēļu paņemt patestēt printeri, bet, lai arī ierīce darbojas labi, tomēr man tā arī nesavācās tik daudz sakāmā, lai varētu izveidot ierakstu blogā. Un labāk, lai nav ieraksta nekā tas ir bezjēdzīgs. Tāpat joprojām neesmu devis nekādu ziņu par to kā man gāja ar Bites mobilo internetu. Ar šo produktu, savukārt, guvu drīzāk negatīvu pieredzi un tas vien ir iemesls (produkta/servisa uzlabošanas vārdā), lai par to uzrakstītu. Bet atkal, laika man ir tik, cik ir un neko es tur padarīt nevaru. Tas viss man pašam kalpo par mācību, ka nevajag uzņemties vairāk pienākumus nekā spēju laicīgi paveikt. Jāraugās, lai netiek “čakarēti” ne vien lasītāji, bet arī PR aģentūru cilvēki, kas tomēr dara savu darbu (lai vai kā to vērtētu citi).
Melot, veidot plaģiātu un sniegt maldīgu informāciju ir relatīvi vienkārši un uz to var nopelnīt. Tomēr es neredzu šādai darbībai nekādu citu labumu kā tikai to naudu, ko saņemt par šīm darbībām. Jo kā ne grozi to, sanāk, ka zāģē to zaru uz kura pats sēdi. Atkārtošos jau kuro reizi, lasītāju uzticību zaudēt var ļoti ātri un tad būs d**sā viss darbs un materiāls, kas bloga attīstībā ieguldīts līdz šim. Es nekā nevaru ietekmēt to, ko raksta citi blogeri-kolēģi, taču varu ieteikt padomāt kur šādas darbības var novest dažus mēnešus/gadus uz priekšu. Un kur mēs varam būt, ja darbojamies atklāti un caurspīdīgi. Es nesaku, ka apmaksāts saturs ir slikts. Slikts ir slēpts apmaksāts saturs! ;)
Attēls no: briiC.lv
Es uzskatu, ka lasītājiem katram pašam ir jādomā līdzi pie uzņemtās informācijas analīzes un nav svarīgi no kurienes tā ir nākusi: TV, Internetā vai “viena tante teica” veidā. Tas, ka Internets mums dod iespēju uzzināt simtsunvienu viedokli mazāk kā minūtes laikā nebūt nenozīmē, ka tie visi ir pareizi. No otras puses, satura veidotājiem ir jārūpējas par sava devuma uzticamību. Tomēr (par laimi) te jau pašos pamatos darbojas “dabas likumi”. Internetā cilvēki raksta tāpēc, lai viņus lasītu. Ilgtermiņā skatoties: jo labāk raksta, jo vairāk un kvalitatīvāka publika lasa. Lasītāju lojalitāti iegūt ir smagi, pazaudēt – viegli. Un nemāžosies tas, kam šie aspekti ir svarīgi. Un man tie ir svarīgi!
Iesaku izlasīt:
- Tusiņš tas, kas blogeru
- Blogeru tusiņš
- Blogeru pārlūkam jauna versija – Flock 0.9.0
- Briest nākamais blogeru tusiņš
- Par blogeru pasēdēšanu
