Kā parasti – tiklīdz nodomāju, ka būs kāds brīvs brītiņš, tā sakrita kaudze darbu un esmu nedaudz nokavējis ar rakstu, kā man gāja Drošības policijā. Bet labāk vēlāk nekā nekad. Es esmu atgriezies no pārrunām ar DP inspektoru un man ir izveidojies savs ieskats gan par inspektoru konkrēti, gan par DP vispār, un šajos iespaidos varu dalīties ar Jums, mani lasītāji.

Ko varu teikt par inspektoru – cilvēks kā cilvēks, gados jauns, oficiāli pieklājīgs, latviski runā brīvi, lai arī tā nav viņa dzimtā valoda. Savu darbu viņš veica apzinīgi un kārtīgi (cik nu tas viņa situācijā bija iespējams).
Mani gan izbrīnīja un pat aizskāra viņa viedoklis, ko viņš par mani bija izveidojis no sev pieejamās informācijas. Tātad, pirmkārt, es nemāku lietot datoru. Otrkārt, man nav nekādas sajēgas par internetu kā tādu, treškārt, mans izglītības un inteliģences līmenis ir daudz par zemu lai es varētu būt šo rakstu autors.
Ceturtkārt, kāds visus šos rakstus ir speciāli pasūtījis tādus, kādi viņi ir un es to visu esmu tikai parakstījis, par ko man ir labi samaksāts. No otras puses raugoties, uzzināju, ka kāds varētu arī pasūtīt šādus rakstus un par tiem labi samaksāt – atliek vien noskaidrot, kurš par to maksās un prasīt samaksu.

Savulaik (tālajā 1978. gadā) biju izsaukts arī uz ,,pārrunām” VDK ( PSRS Valsts drošības komiteja) jo kāds nostučīja, ka mēs kopmītnēs klausāmies Čikāgas piecīšus. DP darba stils šodien ir apmēram tāds pats, varbūt nav tik agresīvs. Dažas minūtes pirms noteiktā laika iegāju DP telpās caur itkā bruņotām metāla durvīm, kas tomēr vairāk līdzinājās šīm: http://fishki.net/comment.php?id=35780

Divi jauni puiši sataisīja svarīgi nopietnas sejas izteiksmes un lika man nedaudz pagaidīt (laikam, lai es nobriestu sarunai). Kamēr gaidīju, paklīdu nedaudz pa koridoru un papētīju telpas – prežņei roskoši pečaļnije ostatki (skumjas par bijušo greznību). Ne DP bijušo greznību – šajās telpās (man ļoti pazīstamās) kādreiz bija Latgales televīzija; DP laikam ievācās šajās telpās pēc televīzijas bankrota un nekas kopš tā laika nav mainījies (vismaz es nepamanīju) – tās pašas mēbeles tās pašas krāsas uz sienām. Kamēr gaidīju, kāds piezvanīja pie ieejas durvīm (DP telpās nav brīva ieeja). Pēc izskata sekretāre piegāja pie videofona, nopētīja, kas atnācis, un tālāk sekoja kautkas jocīgs, sekretāre iegāja kabinetā, pēc tam iznāca no tā ar atslēgu saišķi rokā un devās uz koridora galu lai atslēgtu durvis. Ļoti laikmetīgs, 21.gadsimtam atbilstošs tehniskais risinājums – neviens hakeris tādas durvis ar kompja palīdzību neatvērs.

Iesauca mani iekšā un sākās pārrunas – vai jūs pazīstat tādu Krizdabzu? Atbildēju, ka esmu par tādu dzirdējis. Vai jūsu segvārds ir Ierindas pilsonis? Palaboju jauno cilvēku sacīdams, ka kļičkas parasti ir noziedzniekiem, man ir pseidonīms. Un tad sekoja jautājumi, kurus es uzreiz pat nesapratu – kas jums drukā rakstus? Pārprasīju, ko viņš ar to domā? Nu jūs uzrakstāt, bet kas drukā? Ar kaunu nācās atzīties, ka sekretāres man nav un drukāju pats. Bet kas jums ievieto rakstus internetā, kas nosūta jūsu rakstus? Te nu man pielēca, ka inspektors uzskata mani par nespējīgu nospiest dažus taustiņus uz klavieres vai arī par tik atpalikušu, ka nevaru iemācīties, kā lieto e-pastu. Laikam jau aprindās, kurās apgrozās DP inspektori, datorlietošanas prasme ir pielīdzināma augstākajai matemātikai vai kvantu fizikai.

Parunājām vēl par šo un to, piemēram, kuras valsts vai kāda politiska grupējuma uzdevumā es strādāju (vārdi citi, bet doma tāda), vai es tiešām varu izpildīt savus publiskos izteikumus u.t.t., par politiku vispār, par likumdošanu, par finansēm. Jutu, ka sākam kult tukšus salmus un apspriest manus no konteksta izrautus izteikumus un piedāvāju inspektoram izlasīt visu ko esmu rakstījis. Biju gandrīz šokā, kad šis man paziņoja – man nav interneta pieslēguma. Pēc šāda paziņojuma papētīju tuvāk viņa datoru – pēc izskata (dzelžu) 120 - 160 pentiums (laikam arī no bankrotējušās televīzijas laikiem).

Sarunas gaitā inspektors man ,,uzplēsa vēl svaigas rētas” – runājām par bērniem un mazbērniem, es pat nobirdināju asaru un vēlreiz apliecināju, ka realizēšu savus solījumus pie pirmās izdevības.
Pārrunas beidzām ar to, ka ieteicu viņam izlasīt visu ko esmu rakstījis un tad arī runāsim – kāda jēdzīga un operatīva saruna (diskusija) var būt, ka viņam jāšķirsta pa faksu saņemtas (sliktas kvalitātes) manu rakstu fragmentu izdrukas?

Secinājumi ir tādi – arī DP zog, vadība, protams, ,,po krupnomu” - braukā lepnos limuzīnos, labi dzīvo (atkal mans kopsavilkums no preses – tur raksta, ka, piemēram, manīts ar jaunu draudzeni), šķērdē un zog valsts, tas ir mūsu, nodokļu maksātāju naudu, bet ierindas inspektoriem ir jāstrādā kā pirms 100 gadiem (jādomā, ka vismaz mobilie telefoni viņiem ir). Tad par kādu valsts drošību var iet runa tādos darba apstākļos? Ja inspektors nespēj noskaidrot no kāda datora ir sūtīti mani e-pasti, ja viņš nevar operatīvi noskaidrot visu nepieciešamo informāciju no visiem pieejamajiem avotiem, tad vēstules sūtīšana uz klaju lauku ir saprotama. Nav saprotams tikai, kam ir vajadzīga tāda Drošības policija? Latvijas valsts godīgajiem nodokļu maksātājiem jau nu noteikti šāds iestādījums nekādu drošību nedz sniegs, nedz garantēs. Toties varas mafijas bosi varēs uz Ierindas pilsoņa rēķina norakstīt prāvu naudas žūksni – tika ievākta informācija, analizēti fakti, veiktas pārrunas u.t.t. – tik un tik nobrauktu km, tik un šitik telefona sarunu, izlietots faksa papīrs, tinte pildspalvām, tam visam tika patērētas n-tās cilvēkstundas (augsti kvalificētu kadru, kuru izcenojums ir 10 Ls stundā. Un rau – Ierindas pilsoņa dēļ DP ir nācies šķirties no vismaz pāris tūkstošiem Ls. Ģenerāļi var turpināt lepni dzīvot, bet, ja kas noiet greizi, tad aizsūta specvienību lai savaldītu nemierniekus (piemēram, uz Bausku).


-->

Saistītie raksti:

Saite uz rakstu:

http://krizdabz.lv/2009/09/16/drosibas-policija-%e2%80%93-skats-no-malas/