Vēstule

Nu beidzot ir pienācis laiks, kad drošības policija sākusi oficiāli interesēties par manu personību – šodien tīri nejauši saņēmu uzaicinājumu ierasties uz pārrunām. Tā vietā, lai vienkārši pazvanītu un aprunātos, kad man būtu ērtāk pie viņiem piekāpt (mans telefona numurs nav slepena informācija, lai gan pat tāda gadījumā drošības policijai tas nevarētu būt šķērslis), šis kantoris man sūta vēstuli (nevis ierakstītu, bet parastu) uz manu deklarēto (nevis faktisko) dzīvesvietu. Tad nu jājautā, ko tad īsti drošības policija par mani zina? Kā viņa ievāc informāciju, ja no visiem iespējamajiem brīvi pieejamajiem datiem par mani šis kantoris izvēlējās apšaubāmas kvalitātes datu bāzes un nosūtīja vēstuli faktiski uz klaju lauku. Paskaidrošu – lai nokļūtu pie ,,oficiālās” pastkastītes manā deklarētajā dzīvesvietā, man būtu jābrien kājām pa dubļiem kādu pusotru kilometru vai jāmēģina izbraukt laukā iebrauktas grambas ar vieglo autiņu. Pastkastīte nu nekādīgi neatrodas man pa ceļam, un es nekad arī neesmu interesējies, vai man tur ir kas atsūtīts. Varbūt šī iemesla pēc drošības policija sūtīja paziņoju tieši uz šo pastkastīti; es to nesaņemšu, un viņi varēs realizēt uzaicinājumā izteiktos draudus – atvest mani uz nopratināšanu piespiedu kārtā un varbūt izdosies mani noturēt arī kādu nakti aiz restēm (audzināšanas nolūkos). Drošības policijā nav arī neko dzirdējuši, ka pagasti jau kādu brīdi kā likvidēti, tāpat viņi, man nezināmu iemeslu dēļ, māju nosaukuma vietā ir ierakstījuši sievasmātes uzvārdu un ielikuši pēdiņās. (Par to, ka vēstule 12km ceļo četras dienas, šoreiz nerunāsim – tas būs cits stāsts).

Lai kā tur bija domāts, vēstuli es saņēmu. Kāda ir sajūta – vai esmu priecīgs, nobijies, vai gandarīts, ka mani beidzot ievēroja? Pa kripatai no visa, bet pamatā sajūtas ir riebīgas – no tās bezcerības kas ir visapkārt. Domburšovs, ,,100.pants”, ,,Kas notiek Latvijā” , ,,Nekā personīga” katrreiz atklāj plašai publikai varas mafijas kārtējos izlēcienus, bet kas tad no tā mainās? Deputāti, ministri un ierēdņi bez sirdsapziņas pārmetumiem melo, kamerā skatīdamies, un turpina zagt, turpina piesegt savus mafijas biedrus.


Drošības policija jau vairakkārt ir izgāzusies ar savu iebiedēšanas taktiku, piemēram, ierosinot krimināllietas par baumu izplatīšanu (lata devalvācija). Varbūt tagad viņi sāks pielietot citu taktiku – iebiedēt cilvēkus pa vienam, pa vienam klusi notiesāt, klusi sabāzt cietumā, varbūt pat sarīkot kādu ,,nelaimes gadījumu”. Tas, ka šāda rīcība principiāli neko nedos, varas mafija sapratīs par vēlu, bet, kā jau daudzreiz esmu teicis, varas mafiju tas principā neinteresē – protesti pie saeimas, policiju kaujā, protesti mazpilsētā, atkal uzrīda policiju un lieta darīta.

Cik ilgi tā var turpināties? Latvijas gadījumā tas var vilkties ilgi, bet arī ne mūžīgi. Pienāks brīdis, kad ,,vadzis lūzīs” un nekāda drošības policija vai satversmes aizsardzības birojs nespēs glābt tautas nīstos mafijas bosus. Pret varu var cīnīties tikai ar varu, pret teroru ir jāvēršas ar teroristu metodēm, un šajā brīdī varas mafija parasti atceras par kristīgo morāli un ētiku, tieši tās vietas no svētajiem rakstiem, kuras viņai ir izdevīgas – ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez sitienam otru u.t.t. Bet gals var pienākt ari īsti kristīgai pacietībai, kas tālāk?

Varbūt kāds vēl atceras no skolas vēstures kursa, kas notika, piemēram, ar Spartaka sacelšanos vai ar Kauguru zemniekiem pēc muižas nodedzināšanas? Kas nezina, varu pateikt priekšā – notika asiņainas izrēķināšanās. Bet vēsture ir fiksējusi arī gadījumus, kad sacelšanās un revolūcijas ir ,,it kā” sasniegušas savus mērķus, piemēram Franču buržuāziskā revolūcija, Lielā oktobra sociālistiskā revolūcija, arī mūsu Dziesmotā revolūcija. Kāpēc es rakstu ,,it kā”? Nevienā revolūcijā revolucionāri, kas aktīvi piedalījās šais revolūcijās, nav baudījuši sava darba augļus. Visas ,,veiksmīgās” revolūcijas kāds tika pasūtījis un finansējis, bet tās realizācija tika veikta ar neapmierinātās tautas palīdzību. Pēc tam tautai tiek parādīta viņas vieta, un riņķa dancis sākas no sākuma.

Latvijā vēl nenotiek nekas ievērības cienīgs, jo nav noformējies pasūtītājs. Vēl varas mafijai ir ļauts reizi vai divas sarīkot asiņainu izrēķināšanos ar tautu, līdz pasūtītājs būs pilnīgi pārliecināts par pasākuma izdošanos.

Kas būs šis pasūtītājs? Izvēle nemaz nav tik liela – vecās ES dalībvalstis, kurām Latvijas varas mafijas pigori jau ir galīgi piegriezušies, Krievija, kura grib nostiprināt savu ietekmi Baltijas reģionā un, visbeidzot, Latvijas varas mafijas daļa, kas saprot, ka ar pliku zagšanu nevar saraust tik daudz, cik ar ražošanu.

Kāpēc es tā pievēršu Jūsu uzmanību pasūtītājiem? Gaužām vienkārša iemesla pēc – ja ir kāds ārējs spēks, kas finansēs mūsu revolūciju, tad pēc tās mums ir jābūt pietiekoši daudz saprātam un spriešanas spējām, lai spētu paturēt varu savās (tas ir tautas) rokās – atmest nenovīdību, nevis ,,slimot” ar saviem mazvērtības kompleksiem un kārtējo reizi (kā fabulā) uzticēt dalīt mūsu sieru svešai lapsai, bet pacensties pašiem kļūt par saimniekiem savās mājās.

Vai ir ētiski izmantot šo kādu pasūtītāju un pēc tam ,,kost rokā, kas devusi maizi”? Atbilde ir pavisam vienkārša – ja kāds ignorē vispārcilvēciskās morāles un ētikas normas attiecībā pret mums, tad mums nav pienākums ievērot šīs normas attiecībā pret šo kādu. Svētdienas raidījumā ,,Nekā personīga” Ilze Jaunalksne gan mēģināja skatītājus pārliecināt par pretējo, bet, iespējams, tā bija vienīgā iespēja pasargāt šo raidījumu no slēgšanas. Ja tas ir tā, tad tas tikai pierāda, ka morāles un ētikas normas ne vienmēr mums ir saistošas. Ja man nav taisnība, tad sanāk, ka šī raidījuma veidotāji aizstāv varas mafijas intereses, kam man ir grūti noticēt.

 

Saistītie raksti: