Pirms kāda laiciņa Uldis no baltaisruncis.lv aizsāka un Endijs padeva stafetes kociņu manā virzienā rakstam par tēmu “trīs visriebīgākie šoferi”. Rakstu sērijas doma ir padalīties pieredzē par to kādi autovadītāju tipi un viņu izdarības nepatīk un arī pašiem aizdomāties par to kā vadām savus dzelzs rumakus. Es nevēlos īsti pieturēties pie šādas autovadītāju grupēšanas, taču ļoti labprāt pastāstīšu par savu autovadītāja pieredzi.

T25

Es īsti neatceros kad, kur un kā es pirmoreiz mūžā tiku pastūrēt, taču viens no pirmajiem transporta līdzekļiem ar kuru esmu braucis, ir radinieka traktors T25. Kādu vasaru ar šo agregātu vizinājos apkārt pa pļavām un laukiem tādējādi apgūstot braukšanas pamatus. Papam toreiz jau bija žigulis, bet kaut kā īsti nedeva pastūrēt. Atceros tikai vienu reizi, kad papa virsvadībā sanāca nobraukt mazu gabalu (tā teikt, dļa galočki), bet tas arī viss. Tie jau bija brangie pusaudža gadi, kad mācījos vidusskolā un biju paspējis arī iemēģināt motorizētus divriteņu braucamrīkus - kaimiņzēnu motociklus. Atceros, ka toreiz ļoti, ļoti gribēju sev motociklu nu vai vismaz mopēdu, bet (tagad saprotamu) iemeslu dēļ vecāki nesteidzās man tādu iepirkt. Un laikam labi vien darīja, noteikti būtu es kaut kur apsities.

VAZ 2103

12. klasē mācoties sāku sasniegt 18 gadu vecumu, kas dod tiesības kārtot autovadītāja tiesības un es šo iespēju arī izmantoju. Tādējādi 12. klasi beidzot, pirms pieciem gadiem, es Rēzeknē nokārtoju B kategorijas vadītāja apliecību. Tā nu sagadījās, ka autoskolā mācījos krievu grupā, bet tas nekādā mērā netraucēja apgūt vajadzīgās zināšanas. Autoskolā pasniedzēju daļa bija ceļu policisti un tāpēc nodarbībās bieži tika iztirzāti reālas pilsētā notikušas avārijas. Ļoti labi atceros, kā pasniedzējs uzsvēra divas svarīgas lietas. Apdzīšana ir visbīstamākais manevrs ceļu satiksmē un pret to jāatiecas ar visu nopietnību. Otra lieta - katrs autovadītājs savā braucēja mūžā noteikti vismaz reizi iekļūs autoavārijā. Šim apgalvojumam es pilnībā piekrītu un (diemžēl) manis paša pieredze to apstiprina. Paveicās arī ar instruktoru, kas izrādījās lāga zēns un kopā izvēlējāmies viņa automašīnai maģi un braukājot katrs rādījām kādu mūziku klausamies. Drum and bass viņš dzirdēja pirmo reizi :D Instruktors, lai arī mīlēja jokus plēst, tomēr pret braukšanas tehniku un notiekumu ievērošanu bija ļoti stingrs, taču prata iztikt bez liekām bļaušanām un histērijām. Visu cieņu un paldies! CSDD teoriju un braukšanas daļu nokārtoju ar pirmo reizi un bez nevienas kļūdas. Ja teorija ir fufelis (kaut gan apgaismojuma punkti man vēl tagad uzdzen šermuļus), tad ar braukšanu nekad neko nevar zināt, bet todien noveicās. Atceros vien, ka bija pamatīgs satraukums un tik lielss stress manos 23 gados vairs nav bijis.

Audi 80

Tiesības bija kabatā un nu vairs papam nebija īsti atrunu kāpēc man nevarētu dot pastūrēt. Sāku studēt Rīgā un mājās parādījos reizi divas mēnesī un tad arī tiku pie braukšanas. Braucamrīks - Audi 80, jeb tautā zināms kā ziepjutrauks vai bočka. 1.8 benzīns, automāts. Ar šo aparātu sāku veidot pieredzes bagāžu braukšanā vasarā un ziemas apstākļos. Ar šo Audi es sapratu CIK slidens ir apledojis ceļš un ar to arī piedzīvoju savu pirmo avāriju - Jaungada naktī biju izprasījis no papa auto un aizbraucis uz Rēzekni ar puikām atzīmēt notikumu. Tā nu sagadījās, tā nu sanāca, bet man pakaļā ieskrēja kāds cits transporta līdzeklis. Sapratu dažas lietas. Ziemā slīd vairāk nekā pašam varētu likties. Arī pie maziem ātrumiem sitiens ir spēcīgs. Biju ieplānojis nobraukt mazu gabalu un neapgrūtināju sevi ar piesprādzēšanos (ko vienmēr cenšos darīt) un avārijas brīdī mana galva tik ātri veica maršrutu normālstāvoklis-stūre-normālstāvoklis, ka es to pat nepiefiksēju un faktu sapratu tikai tad, kad sajutu asinis uz pārsistās uzacs. Citu miesas bojājumu nebija, bet Audi aizmugurējais bamperis bija samīcīts, lampas izsistas un bagāžnieks vairs nevērās vaļā. Pirmā darīšana ar policiju un pirmais saskaņotais paziņojums. Lielumlielās bailes par brāzienu no papa, bet viss beidzās diezgan mierīgi. Tiesa, labu laiku vairs nedeva stūrēt :) Pēc maniem aprēķiniem pa pirmajiem dažiem autovadītāja gadiem ar papa auto nobraucu ne vairāk par 10 tūkstošiem kilometru - tātad smieklīgi maz.

Rīgā īsti nekur nebija iespējas tikt pie stūrēšanas un nealku pēc tā. Man šķita, ka braukt pa Rīgu ir ellīgi bīstami un visi noteikti gribēs nobraukt. Tādējādi pirmajos divos studiju gados biju Rīgā stūrējis veselas divas reizies.. abas - naktī. Toties darbā bieži biju kolēģim blakussēdētājos un tas man deva ļoti svarīgo izpratni par to kā Rīgā vispār var kaut kur izbraukt un aizbraukt.

Opel Astra Station Vagon

Viss kardināli mainījās pirms gada, kad nomainīju darbu un jaunajā darba vietā bija reāla vajadzība bieži un daudz braukt. Parakstot darba līgumu tas mazliet biedēja (zinot savu reālo pieredzi), bet neies tak topošajam darba devējam teikt, ka braukt ne īsti prot :) Tā nu pirmajās nedēļās pienāca tas brīdis no kā es baidījos: šefs iedeva auto atslēgas un nodeva instrukciju aizbraukt (no Purvciema) līdz Pārdaugavai pēc kaut kādiem dokumentiem. Nu neko, skaists vasarīgs dienas vidus un nāves bailēm acīs un stūrē cieši iekrampējies autovadītājs Kristaps. Galā nonācu veiksmīgi, bet viss slapjš kā zirgs. Jau nākamajās nedēļas komandējumi uz Igauniju un Lietuvu, bet tie man patika - uz šosejas es jutos droši. Pēc pāris mēnešiem nostrādāšanas mani nosūtīja komandējumā uz Poliju.. ar auto. Tas bija fantastisks notikums. Nebeidzams ceļš un trakoti patika šis vientuļais brauciens. Protams, atskaitot Varšavu. Tur man pavisam nepatika. Ja es neprotu pa Rīgu braukt, tad izkulties cauri Varšavai bija vēl trakāk. Atkal slapjš! Tomēr izbraukājis Poliju un Lietuvu, veiksmīgi atgriezos Rīgā jau kā rūdīts braucējs. Braukšana bija mans ikdienas darbs un prieks. Viena diena Igaunijā un jau nākamā - Lietuvā.

Mazda Premacy

Darba sakarā gana daudz braukšanas bija ar Opel Astra universāli, kas vispār bija jaunākais auto ar ko esmu braucis. Tīri feina braukšana. Ar to arī Polijas komandējums tika nobraukts. Tagad ikdienā darba vajadzībās pārvietojos ar Mazda Premacy, kas salīdzinot ar Opeli, ir riktīgs akvārijs. Sēdi augstu, logi lieli un pirmās dienas bija pagrūti pie auto pierasts. Tagad esmu apradis un atzīstu to kā lielisku pilsētas auto. Ar savu 1.8 japāņu dvēselīti ir pietiekami ņiprs un lieliskā pārredzamība garantē visai labas iespējas ātri un precīzi noparkoties.

Šī gada pavasarī kļuvu par personīgā auto saimnieku. Dažādu apstākļu sagadīšanās rezultātā auto - 2003. gada Renault Megane II hečbeks. Jā, tieši tā, tas jancīgais kabluks :D Atceros, ka vidusskolā mācoties reiz pamanīju šo auto uz ielas un nosmīnēju, kas par kroplīgu braucamo. Nu man pašam tāds ir. Principā auto ir tāds ar kādu rēķinājos to pērkot un pagaidām apmierināts ar to čunčinu apkārt. Tiesa, franču auto sliktā elektronika nav mīts. Konkrēti par savu reni varētu daudz un dikti stāstīt, bet šoreiz izlaidīsim šo tēmu. Kopš nopirkšanas brīža (aptuveni 5 mēneši), esmu ar reni nobraucis pie 20 tūkstošiem km un apvienojot to ar darba braucieniem pēdējā gada laikā kopējais manis nostūrētais attālums ir tuvu 50 tūkstošiem km, kas nav maz un ir devis gana daudz atziņas par to kā vajag un kā nevajag braukt. Jā, ar reni esmu piedzīvojis arī savu otro avāriju. Šoreiz pilnīgi mana vaina. Mazliet par lielu ātrums, neizpratne par ceļa seguma izmaiņas līkumā ietekmi uz auto trajektoriju, kā arī neprasme auto savākt no sānslīdes vainagojās ar neparedzētu apstāšanos pļavā. Par laimi visi dzīvi un auto braucams. Pēc 4 stundu gariem tiltu inženiertehniskas dabas darbiem auto uzcēlām uz ceļa un turpinājām braucienu. Šoreiz lieti noderēja tas, ka pērkot auto nenožēloju naudu uz KASKO. Tātad, varu apliecināt, ka ERGO KASKO darbojas labi. Sataisīja manus bamperus, slieksni un citus vizuālus sīkumus bez liekām problēmām. Pat negribu iedomāties cik šīs avārijas rezultātā KASKO man maksās nākamgad.

Renault Megane II

Savu braukšanu es mīlu dēvēt par dinamisku, taču cilvēki no malas saka, ka es ne īpaši aizraujos ar plūdenu braukšanu. Respektīvi, bieži ir noskaņojums ātri braukšanu uzsākt un bremzēt asi. Parasti es to daru, kad braucu viens pats pie stūres un pārsvarā es arī viens braucu :D Ātruma ierobežojošās ceļazīmes es interpretēju ar uzviju +10-20 km/h atkarībā no apkārt notiekošā. Respektīvi, ja plūsma pilsētā brauc uz šiem 60-70 km/h, tad es turos tāpat un man kretinē tie, kas rada avārijas situācijas velkoties kā gliemeži vietās kur to vajag darīt un kur nevajag. Es neatzīstu ļoti ātru braukšanu pilsētā, bet uzskatu, ka krustojumos un uzbraucienos uz ceļa ir jābūt fiksam, lai netraucētu citiem. Man patīk, ka Rīgā braucēji ir samērā laipni un ievēro rāvējslēdzēja principu un arī es cenšos būt pieklājīgs vadītājs - palaižu citus, ja uzskatu par vajadzīgu. Meitenes palaižu pat, ja neuzskatu par vajadzīgu. Rindā līdēji nepatīk un uzskatāmi (rādot dusmīgu seju līdēja virzienā) piestumjos pie priekšābraucošā auto, lai nav šķirbas, kur iespraukties svešķermenim. Ārpus apdzīvotām vietām cenšos nebraukt ātrāk par 130 km/h (vidēji čunčinu uz pieklājīgajiem 110-120 km/h) - ne man sporta auto, ne mums ceļi visur pieļauj ātru braukšanu. Ar ātru braukšanu nekas nevienam nav jāpierāda, ir jābrauc tā, kā pats jūties droši un obligāti šo paša sajūtu piezemē ar ceļa apstākļu novērojumiem. Jā, uz grunts ceļa var lidot ar 130 km/h, bet rēķinies, ka būsi grāvī ātrāk nekā muša uz mērinstrumentu paneļa paspēs nopirsties. Lietus/sniega laikā varu braukt ātri, jo man jaunas riepas. Muļķības, slīd uz velna paraušanu!

Ar to ātrumu vispār ir nemaz ne vienkārši. Ātrums aizrauj un tā ir balta patiesība. Es apzinos, ka braucu ātrāk nekā to nosaka ceļu satiksmes noteikumi. Ātri braukt nav liela māka. Tomēr ātri braucot, mēs dramatiski palielinam iespēju tikt avārijā un ļoti iespējams - ar bēdīgām beigām pašam vai kādam citam ceļu satiksmes dalībniekam. Redzi, nepietiek ar to, ka brauc tik ātri, cik pašam liekas droši. Vienmēr ir jādomā par tiem gadījumiem, kad uz ceļa var izskriet bērns/lapsa/kaķis/alnis/Ušakovs/suns. Pie ātras braukšanas uz ceļa negaidoti parādoties šķērslim, avārijas iespēja ir praktiski 100%. Un šādi notikumi notiek. Pagājušoziem vēlu vakarā steidzos uz klases salidojumu es pamanīju pār sniegoto ceļu pārskrienam kaut kādu mazu zvēru. Es paspēju atvērt muti, pārmest kāju no gāzes pedāļa uz bremzes pedāli un notriecu otru mazo zvēru, kas sekoja. Tā pat nebija sekunde. Būtu mazo zvēru vietā bijis kas lielāks, es netiktu cauri sveikā ar saplēstu bamperi. Un joks ir tāds, ka cilvēki nemācās no svešām kļūdām, kamēr paši nav apēduši pudu sāls. Ļoti vēlams, lai šis puds nav pēdējais. Es uzskatu, ka pie lielākā negadījumu skaita vainīgs ir bijis nepareizi izvēlēts braukšanas ātrums. Tāpēc iesaku aizdomāties par to.

Auto man nav tikai pārvietošanās līdzeklis. Man patiešām patīk braukt. Nav svarīgi pat uz kurieni. Man patīk iesēsties savā dzelzs rumakā, piešķilt un braukt kur deguns rāda. Un tā ir viena no vīriešu vājībām, tāpat kā medības un sievietes (atsevišķi un kopā). Nākamais mans auto noteikti būs normāls (ja priekšpiedziņu neuzskatam par normālu) pakaļpiedziņas braucamrīks ar ne mazu benzīndzinēju. Man prieks, ka Latvijā zaļo kustība ir vien viegli remdenas ču*** līmenī un nav tādu trakumu, kā pāri okeānam, kur Prius ai da Prius. Un kas par to, ka benzīna patēriņš būs virs 10litriem uz simts. Nekas, bērni mazāk ēdīs, galvenais, lai paps ir priecīgs.

  Tweet